Inga bija uzvilkusi savus gumijas zābakus jau no rīta un tramvaju depo, kurā gatavojās uzsākt rīta maiņu, uzvilka maiņas apavus, kamēr pārējie kolēģi ārā smēķēja un smējās par Ingu. Varbūt ne par viņu pašu, bet par zābakiem, tie bija lillā ar zilām puķītēm, it kā prasti gumijnieki, bet ar odziņu. Inga jutās kā skolas gados, kad pārējie bērni viņu apbižoja par maiņas apaviem starp sezonām, bērni smējās, toties viņa daudz retāk par pārējiem bērniem slimoja un lepojās ar to. Šobrīd gan viņa domāja, ka nebija īsti prāta darbs viņas četrdesmit piecos pirkt lillā gumijniekus ar zilām puķītēm. Neko darīt, tādus šikus zamša zābaciņus kā Zanei viņa nevarēja nopirkt, bet štrunts arī par to, galvenais, ka šobrīd viņas kājas bija sausas. Lai jau ņirgājas, tie ņergas ņirgājas arī par to, ka viņa katru maiņu baro kaķus. Ne jau pašā depo, to neviens neļautu, nē, trīs pieturas pirms centra. Pasažieriem patīk, visi smaida un, ja mēs dzīvotu Amerikā, visi aplaudētu. Katru reizi. "Nodeva kaķu dieviem", jautāta vienmēr atbildēja Inga.
Šādās pārdomās iegrimusi, Inga nepamanīja kur un kā, bet viņas smalkie gumijnieki sāka laist ūdeni, kājai kļuva vēss un nepatīkamā žļurkstoņa pavadīja katru viņas soli. Inga sāka raudāt. Pilnīgi negaidīti, ne jau caurums zābakā var likt viņai raudāt, nē, drīzāk negaidīta tukšuma sajūta, kas līdzinājās dziļam izmisumam, bezspēcībai un nolemtībai. Viņa apsēdās netīrā sniega kupenā, novilka zābaku un ilgi pētīja pēdu, joprojām raudādama. Asaras pildīja acis un viņas priekšā griezās visa dzīve, kā viņa pirmo reizi skūpstās, kā ar mazo Zani zog kaimiņu ābolus, abas līzdamas caur satrūnējošo žogu, kā sāk strādāt, apprecas, atceras spontāno abortu un to kā viņas vīrs pēc tam nodzērās un nomira, atstājot Ingu parādos un dziļās ciešanās.
- Hei, māšel, kas tad tev noticis? Ingas šņupstēšanu pārtrauca Zanes vienmēr līksmā balss. - Kāp nu iekšā, aizvedīšu tevi, labi, ka blakus mājā dzīvojam, ar vienu zābaku var arī saslimt, mānīgs laiks tagad.
Inga ierāpās Zanes Porsche, joprojām rokās turēdama cauro zābaku. - Paldies. Viņa izspieda.
- Nekas, viss būs labi, es vēl vakar atcerējos kā tu mani aizstāvēji kaimiņa priekšā, kad viņš mūs pieķēra zogot tos sasodītos ābolus, he he, tas gan bija smieklīgi kā tu viņam meties virsū un gandrīz vai acis izskrāpēji.
Ingas atmiņas no kaimiņa un āboliem pamazām nekontrolēti pārtapa par dīvainu redzējumu kā viņas abas iesprūst vienā liftā un kā Inga sāk sist Zanei pa galvu ar cauro zābaku, atkal un atkal. Sākumā Zane mēģina situāciju novest līdz kārtējam jokam, jo sitieni nav visai precīzi un arī stipri ne, drīzāk tāda vienkārša vicināšanās, bet tad Inga sāk sist arvien stiprāk un stiprāk līdz pāri Zanes vaigam sāk tecēt asinis, drīz jau tās ir pa visām lifta sienām, griestiem, uz grīdas jau sāk veidoties neliela peļķīte, bet Inga tikai sit un sit līdz lifta durvis atveras un Vilnis iekrāmē viņai ar kulaku tieši pa seju. No šāda sitiena Inga gluži vai atmostas. Viņa joprojām ir Zanes mašīnā, jau pie savas mājas, viņa vēl vienu reizi saka pateicības vārdus un, izkāpusi no mašīnas, iespiedusi sakrustotās rokās pie krūtīm, dodas uz mājām. Liftā nomirgo gaismiņa, bet tas apstājas vajadzīgajā stāvā, atveroties durvīm, tur stāv Vilnis.
- Hei, uzmanīgi ar to zābaku, ja? Pasmaida Vilnis un piemiedz ar aci.
Inga ātri ver vaļā dzīvokļa durvis un bezspēkā saļimst, sajūtot cauru lūpu un asins garšu mutē. Viņas kaķis nesagaida viņu pie durvīm, tā ir pirmā reize sešu gadu laikā.
