Saimnieks izlikās, ka pa nakti nebija neko dzirdējis, varēja nojaust, ka tomēr ir, tikai pēc viņa sievas greizajiem skatieniem. Un saimnieka "turi muti" skatienu viņas virzienā. Inga neiznāca atvadīties, viņas skumjo tēlu redzēju tikai atpakaļ skata spogulī, mirkli pirms pazudu aiz pagrieziena. Saimnieks bija sapakojis somu ar dažādiem konserviem, iedevis līdzi nedaudz naudas un divas kannas ar degvielu. Mašīnā smirdēja pēc benzīna, pa atvērto logu plūda iekšā dzestrais rīta gaiss un es jutos reizē gan nožēlojami, par savu bezjēdzīgo vārdu birumu, gan brīvi, jo nebūs jāskaidrojas. Un, kas pats galvenais, nebūs jāsadzīvo.
Mēģināju priekš sevis saprast savu vārdu jēgu. No kurienes tāda agresija vienaldzības rāmajos ūdeņos? Ko es ar to visu mēģināju pateikt? No vienas puses, varētu to visu aizmirst un izbaudīt ceļa piedzīvojumus, no otras puses, laika tagad bija tik daudz un visu laiku ir kaut kas jādomā. Lai neaizdomātos līdz jaunām muļķībām, bija jāanalizē jau izdarītās. Tā man šķita vieglāk. Tā nebija vispārēja agresija pret sabiedrību, drīzāk kaut kas ļoti personisks, bet kas personīgi ar mani varēja tāds notikt? Pēc dabas esmu vairāk vērotājs, taču no novērotā nevarēja rasties tāds drūmais domu muklājs. Ja godīgi, mani nekad nav pametusi neviena sieviete, ir bijušas, kuras nelaida sev klāt. Dažādu muļķīgu pārpratumu dēļ, pie kurām gan pats biju vainojams, taču ne pametušas. Dusmas nevarēja nākt to iemeslu dēļ. Dusmoties uz to, ka pats nezinu ko es gribu, tādējādi vainot apkārt notiekošo, arī likās muļķīgi. Neko neizdomāju, vien samierinājos ar ideju, ka esmu noguris. Vajag atpūsties.
Turpināju ceļu gar Itālijas ziemeļiem, līdz Vidusjūrai, gar Francijas dienvidu daļu, Spānijai, ik pa brīdim laimīgi dabūju iespējas piestrādāt, kaut kur palīdzēju veikalā sakrāmēt preces, pa ceļam kaut ko aizvest, pāris nedēļas strādāju tā saucamajās „zaļajās saimniecībās” ravējot vīnogulājus. Tā nebija liela saimniecība pēc vispārējiem mērogiem, taču nodrošināja ekoloģiski tīru vīnogu produkciju un nodarbināja vairākus desmitus studentus gadā no visas Eiropas. Francijas dienvidu daļā ar itāļu saimnieci, gadus desmit vecāku par mani - ap gadiem četrdesmit un vīru - invalīdu ratiņkrēslā. Nespēju noslēpt simpātijas pret viņu, taču izturējos atturīgi. Mulsināja viņas nogurušās acis un tas arī bija pašsaprotami, viņas vīrs cieta autokatastrofā jau desmit gadus atpakaļ un viņai bija jāvelk uz saviem pleciem visa saimniecība un arī jārūpējas par viņu. Taču ārēji viņa bija saglabājusies vairāk nekā labi priekš sava vecuma. Džinsu šorti atsedza viņas tumšo ādu un stingri apspīlēja pēc izskata stingro dibenu. Es vēroju viņu katru rītu, kad viņa pie mājas ārā mazgāja matus, sapina tos ap galvu, ietina dvielī, ilgi sēdēja uz trepēm un smēķēja.
Man nekad nav bijusi viennozīmīga attieksme pret seksu starp vairākiem cilvēkiem vienlaicīgi. No vienas puses vienmēr ir bijis kārdinājums, draugi plātīgi atstāstīja savus piedzīvojumus un atklājumus, porno filmas arī šķita daudz interesantākas, ja tur piedalās vairāk nekā divi cilvēki. No otras puses, es vienmēr esmu bijis pārāk privātīpašniecisks pret savām sievietēm. Rūpīgi izvēlējos un gandrīz vai mīlēju katru no viņām. Grūti dalīties ar to ko mīli. Kaut arī tas ir tikai gandrīz. Tāpēc, kad es iegāju saimniecības telpās un ieraudzīju kā saimniece taisa minetu savam vīram, es nemuku uzreiz prom, bet ziņkārīgi paliku noskatīties.
„Vēl tikai sekundīti un tūlīt iešu prom”, čukstēja iekšējā balss, sekundīte ievilkās līdz viņa pagrāba mani aiz rokas un pievilka klāt ratiņos sēdošam vīram. Pie griestu sijas bija piemontēts savdabīgs virvju un stiprinājumu pinums. Viņš veikli iekarinājās tajā. Saimniece novilka bikses un piebīdījās viņam klāt. Aiz siksnas pievilka mani sev tuvāk, novilka bikses un sāka laizīt un sūkāt. Sajutu gaisā pretīgu aromātu, pēc pelējušām austerēm vai sapuvušām mandelēm. Ik pa brīdim redzēju viņa mantību. Nevarēju novērst acis no viņa locekļa, tas bija tumšs, ļengans, ar lielu priekšādu. Tas bija tas, kas tik pretīgi oda. Beidzu pēc iespējas ātrāk, uzvilku bikses un gāju ārā pīpēt. Aiz sevis aizverot durvis redzēju viņus abus ņemamies. Viņš karājās striķos, pārbolītām acīm kustējās uz priekšu un atpakaļ, ik pa brīdim izkrita no viņas, un neveikli, kā milzu gļotains zirneklis, mēģināja tikt viņā atpakaļ. Viņa stutēja savu pakaļu viņam ērtākā pozīcijā kā mazs šunelis, kuce, kas meklējas. Viņai patika. Laikam - jau patika. Tā likās.
Arī tas ar mani nevarēja notikt normāli, nodomāju, turpinot ceļu prom. No visiem.
Veiksmīgi nokārtoju dokumentus, tagad mani sauca par Fatih, kas nozīmēja – iekarotājs. Vienmēr bija licies, ka tā būs tā grūtākā daļa, bez jebkādiem papīriem tikt tur, kur bez papīriem nedrīkst tikt. Āfrika nebija plānota par manu gala mērķi, ja tā vispār var saukt gļēvu mukšanu no dzīves. Bet te nu es biju, stāvēju trokšņainas ielas vidū un milzīgs ruds suns mēģināja apmīzt manu kāju. Apkārt gūzmējās melnu cilvēku pūlis, visi kaut kur skrēja, nepievēršot man ne mazāko uzmanību, taču reizē likās, ka visi ir sapulcējušies tieši ap mani un liek derības un to, vai rudajam sunim izdosies.
