Atrados nevis vienkārši svešā valstī, bet svešā kontinentā, starp pavisam svešiem cilvēkiem, nevis tā, ka svešiem, tāpēc, ka nepatīkamiem vai garlaicīgiem, bet pavisam svešiem, citā ādas krāsā un man nesaprotamā valodā runājošiem. Nenosakāmu laika posmu vienkārši stāvēju un tikai pa brīdim pakustināju kāju, lai iespertu sunim. Naudas praktiski vairs nebija, konservi, iespējams, jau sabojājušies. Bija jākustas, jāsalauž savs iedzimtais slinkums, jāpārvar komunikācijas problēmas, jārunā, jādraudzējas, jāslēpj savs riebums pret viņiem, jāsmaida. Bija jādara viss tas, ko es nedarīju mājās. Viss tas, ko darot, man nebūtu nekur jābrauc, kā es būtu izdzīvojis. Taču gribējās dzīvot, ne vienkārši eksistēt. Tāpēc es biju šeit – lai dzīvotu. Kaut arī tas prasītu no manis darīt visu to, ko es neieredzēju citos cilvēkos. Kaut kas manī cilvēcīgi salūza. Tā bija tik spilgta sajūta, ka es pilnīgi dzirdēju kaut kādu krakšķi sevī. Fiziski. Kļuva vieglāk. Un es pasmaidīju.
Es pasmaidīju tieši tajā brīdī, kad rudajam sunim beidzot izdevās apmīzt manu kāju.
Es noglaudīju viņu un devos uz priekšu. Liekas, ka pārsteigts bija ne tikai suns, bet arī apkārtējie cilvēki, kuriem šķietami bija vienalga. Darba iespējas baltajam cilvēkam šeit bija tādas pašas kā pa ceļam, kā Eiropā. Ātri vien uzsāku sarunu ar smaidīgu un ar zeltu apkarinājušos itāli. Viņš drīzāk izskatījās pēc gruzīna – īsas, tuklas, ārkārtīgi spalvainas rokas, krūtis, spīdošs zelta zobs, zelta ķēde ap kaklu mana lielā pirksta lielumā, tikpat resna ķēde, sastiprināta ar zelta enkuriem – ap roku, uz katra pirksta pa gredzenam, uz dažiem pat divi. Viņš runājot plātīja rokas un visa viņa mantība skaļi žvadzēja sarunas laikā. Viņam piederēja neliela viesnīca divos stāvos. Visai nosacīti viesnīca, drīzāk guļamvietas ar vienu lielu kopējo virtuvi. Es tur darīju visu un likās, ka es arī strādāju tur visu laiku. Laiks ritēja ļoti ātri, nebija mirkļa, kad apstāties. Visu laiku tīrīju, apkalpoju, palīdzēju, gatavoju, nesu mantas, vadāju klientus pa pilsētu ar pretenzijām par arhitektūras un skaistāko vietu pazīšanu. Tādā veidā arī pats iepazinu apkārtni. Brīžiem piestāju pie kādas ēkas, kas man pašam šķita interesanta un mēģināju attaisnot savu interesi ar vidusskolā iegūto izglītību un zināšanām. Lielāko daļu daiļrunīgi meloju, taču neviens nesūdzējās. Runāju angliski, bet viesi bija no dažādākajām pasaules malām. Kā lieliskākais apskates objekts bija ēka, kurā dzīvoja rudais suns. Tas ir, ēka, kurā dzīvoja viņa saimnieki.
Pēc mēneša sanāca iepazīties ar viņiem. Vīrietis, kurš pēc izskata drīzāk atgādināja filmu varoni, tas ir, to cilvēku, kurš varētu tēlot mūmijas filmā. Viņš enerģiski lamājās un plātīja rokas. Vakarā uzcienāja mani ar tēju un laipni palūdza kaut kādu naudu par izstādes objekta piespēlēšanu. Viņa valoda bija drausmīga, taču ātri vien mēs iemācījāmies viens otru saprast. Dažus vārdus es jau sapratu, bet, lēni runājot, viņš saprata arī angļu mēli. Pavisam sveša kultūra, citi cilvēki. Pavisam savādāki. Tā jau mums liekas, ka cilvēki visur ir dažādi, kultūra, savas īpatnības, bet iepazīstot tuvāk, tā nav. Kopējas īpašības ir saskatāmas visiem. Taču ne šeit. Viņi bija kā no citas planētas, ar savu eksistences fīču, nekad es nebiju dzirdējis viņus skaļi domājam par dzīves jēgu vai savu darbu lietderību kaut kā liela priekšā. Viņi darīja. Apzinājās, ka tas ko viņi dara, vispār, ka viņu dzīve un visi viņu darbi ir bezjēdzīgi, nevērtīgi, taču reizē ir tik ļoti svarīgi to visu darīt. Un neviens nelauzīja galvu, radušās pretrunas rezultātā. Es to visu uztvēru absolūti, nemeklējot jēgu, pilnīgi izslēdzot loģiku. Brīžiem man pat likās, ka sasodītais suns ir gudrāks par mani. Un mani tas neuztrauca. Pirmo reizi dzīvē es varēju kaut ko pieņemt. Pirmo reizi apzinātajā dzīvē, jo noteikti tāpat, bez ierunām, es iepriekš pieņēmu tikai mātes pienu.
Ir tik ļoti svarīgi darīt to, kas ir jādara.
Un man bija jābrauc tālāk.
Lai cilvēcīgi celtos, man vajadzēja tikt tur, kur ir pats zemākais punkts civilizētu cilvēku acīs. Es braucu, tikpat veiksmīgi laiciņu padzīvoju dažādās vietās un turpināju braukt tālāk. Līdz nonācu galapunktā – Burundi. Es jutu, ka esmu galā, brīdī, kad manu ceļu šķērsoja sieviete. Viņai ap kaklu bija sakarināti dažādi grabuļi, uz galvas veļas grozs un katrā rokā pa ūdens spainim. Es piebremzēju, bet viņa pagriezās un uzsmaidīja. Varbūt tā bija mana galējās pacietības robeža dzīvojot bez sievietes, bet tajā brīdī es neko nedomāju, man vienkārši vajadzēja palikt un vēl vienu reizi redzēt šo sievieti. Kaut kas mistiski pievelkošs bija viņas acīs.
