Esmu ievērojis, ka jebkurai cilvēka reakcijai ir stadijas, jebkurai. Ir notikums, tad pirmais tīrais apziņas vilnis un tikai tad smadzenes sāk apstrādāt notikuma kopsakarības.
Pirmais bija šoks. Bērns. Atbildība, nauda, laiks, bērns, bērns. Tad tu saproti, ka tas ir kas vairāk par visu, tā jau jauna dzīvība. Iedomājies, vienu brīdi tās dzīvības nebija, otrā brīdī jau ir. Un ir ar saviem uzskatiem, rīcību, spriedumiem. Ir ar rokām, kājām, galvu - cilvēks, kura nebija. Bet tagad būs. Tad ir sajūsma - ka tavu māti - es būšu tēvs!
Es pielecu kājās un skrēju pakaļ Elīnai, kura nu jau bija gabalā. "Kā man tagad rīkoties?" ar žilbinošāko smaidu uz lūpām viņa prasīja, kad biju viņu noķēris. "Dari visu, lai tu būtu laimīga. Laimīga!" es jau kliedzu, saķēris Elīnu ap vidukli un griežoties apkārt kā dejojot valsi. Mēs nokritām dubļos un smaidījām, smējāmies.
Laimes mirkļi paskrien ātrāk nekā tu pamirkšķini. Ziņas bira viena pēc otras, mēnesis, divi, būs meitiņa, vārds, arvien ātrāk augošais siltais puncis, lutināšana, bērnu pasaku lasīšana, iedomas par to, ka viņa, mana meitiņa, pirmo reizi apvelsies otrādi, kā spers pirmo soli, kā smiesies, kad viņai stāstīšu pasakas un saukšu par mazo delfīnu.
Pirmsdzemdību sāpes un satraukums, ko šķietami izjutu vēl vairāk nekā Elīna, spilgtāk, līdzjūtīgāk. Slimnīca, dzemdību palāta, medmāsiņu trulie smaidi ar mēģinājumu dalīties priekos. Un viņa, mana meitiņa, pirmais kliedziens, ietīta baltā audumā, vēl visa netīra, bet mana, mana. Jauna dzīvība. Jauns cilvēks. Tagad ir.
Pēc mirkļa pamanīju ārsta satraukto skatienu, viņš paņēma mani aiz rokas un izveda no palātas. "Viss ir kārtībā, jūsu meitai un arī māmiņai viss ir kārtībā, principā nav nebija nekādu sarežģījumu, ir tikai viens bet", kā pieņemts filmās ārsts runāja nedaudz pieklusinātā tonī, mēģināja man skatīties acīs un joprojām turēja aiz rokas. "Jūsu meitiņai trūkst triju pirkstu". Ārsts vēl turpināja runāt par komplikāciju neesamību un turpmāko veselīgo un laimes pilno dzīvi, bet es to visu vairs nedzirdēju, skaņa attālinājās no manis kā izbraucot no tuneļa. Sajutu asas sāpes pakrūtē, bija grūti elpot un ausīs sāka džinkstēt kā pēc sprādziena vai stipra belziena pa galvu. Acu priekšā bildītes skrēja viena pēc otras, laiva, ūdens, putna lidojums, ūdenszāles, virve, metāla gabals, Māra seja, manas mazās meitiņas seja. Tagad viņa turējās pie borta un es ar visu spēku situ viņai pa galvu un rokām, redzēju sevi no malas ar zvērojošu smaidu uz lūpām un viņas mazo, trauslo ķermenīti rietošās saules staru līnijā.
Kāda no māsiņām iedeva man ožamo spirtu, uz brīdi visi tēli pazuda no galvas un es atkal spēju elpot. Pārāk daudz atvainodamies, izbrāzos no slimnīcas un sāku skriet. Jau pēc neilga brīža atkal sajutu nespēku kājās, rokās, visā ķermenī, bet es turpināju skriet. Skrēju līdz nonācu līdz kaut kādai ūdens tilpnei, nesapratu vai tas bija ezers vai lielāks dīķis, jo tajā brīdī nespēju saskatīt neko, kas atradās tālāk par pāris metriem. Viss sarkanā miglā. Mēģināju uzpīpēt, bet rokas trīcēja tik ļoti, ka, vai nu salūza cigarete vai nu nespēju aizšķilt uguni. Asaras bira straumēm - ko es esmu izdarījis, kā man tagad dzīvot. KĀ? Raudāju tik ilgi, ka vairs nespēju paelpot, asaras un puņķi iesprūda kaklā un es sāku stipri klepot, tik stipri, līdz izvēmos.
Bija sajūta, ka kāda sveša roka vadītu manas kustības, es izvilku no kabatas bērnībā dāvināto saliekamo nazi un ar apņēmīgām kustībām vairākās vietās pārgriezu sev vēnas. Nesāpēja un nebija bail. Vismaz ne no nāves, drīzāk no tās neesamības, neiestāšanās. Pāri ķermenim skrēja karstuma viļņi, kas vēlās viens aiz otra, nomainot absolūtu nespēku. Iekritu ūdenī un sāku peldēt, sākumā uz dziļāku vietu un vēlāk jau dziļumā. Visu ķermeni dedzināja, gribējās kliegt, kad vairs nebija spēka airēt ar rokām, kustināju tikai kājas, kustināju tik stipri cik vien spēju, lai nokļūtu dziļāk. Likās, ka uzsprāgs plaušas, izplēsīs visu krūškurvi un izšķīdīs tīkstošos mazu gabaliņu. Ievelkot elpu bija pēdējais apskaidrības mirklis. Simtiem stikla sķembu saplēsa plaušas mazās drumstalās un viss.
Vairs nekādu sāpju. Tikai tālumā sēdošas divas manas dzīves sievietes. Brīnumaini skaistas, smaidošas. Mazā spēlējas ar lielu, baltu suni, bet Elīna skatās kaut kur tālumā un smaida. Viņām viss būs kārtībā, viņām viss būs kārtībā. Viņām viss būs kārtībā..
