Viņa gulēja kaila uz matrača, kas man nu jau gadus četrus pilnībā aizstāja gultu. Gulēja uz vēdera, lasīja līdzi paņemto grāmatu un smēķēja. Dažus metrus no gultas sēdēju es un pētīju meiteni. Skaista. Pilnīgs dibens, kurā tik patīkami spēcīgi ieķerties, šaurais viduklis, pilnīgas krūtis, gari, tumši mati - tāda, uz kuru stāv bez jebkādiem liekiem jautājumiem. Nedaudz neproporcionāli tukli ikri, kas līdz pusei piesegti ar netīras lupatas gabalu.
Nākošā vasara. Pagājis tieši gads.
Gada laikā biju uzrakstījis divas vēstules, taču nebiju saņēmis nekādas atbildes. Līdz šim brīdim. Sakrustoto kāju priekšā vēstule. No viņas. Smaids uz lūpām un bailes. Nevis no iespējamā, kas ir uzrakstīts, bet gan no tām sajūtām, sāpēm, satraukuma, bezmērķīgas kaisles, kas bija. Nodomāju, ka vēstuli izlasīšu vēlāk, izdzēru līdz galam vīna glāzi un četrāpus līdu līdz nedaudz tuklajiem ikriem. Viņa jauki smaržoja un rotaļīgi koda man apakšlūpā. Pilnīgas sajūsmas mirklis, viņa iztaisnojas it kā jādama uz zirga, viena mana roka slīd gar krūtīm līdz kaklam, otra ar pirkstu kairina viņas dibena caurumu.
Pilnīgi kails, klāts ar intīmiem izdalījumiem un sviedriem, izgāju uz balkona, smēķēju, skatījos uz cilvēkiem, kuri veda pastaigā savus suņus. Karstums, bet uz balkona ir nedaudz labāk, astotajā stāvā neliels vējiņš, kas apžāvē ādu. Kur ir pazudis vesels gads? Tik daudz notikumu, sieviešu, alkohola, bet joprojām acu priekšā viņas garais augums, kas izstiepies zālē, rokas, kas atbalstītas pret zodu un acis, kas skatās man tieši virsū. Uz mirkli galvā ieskrēja redzējums, kā es ar auto, putekļu mākonī, lielas varonības un augstas drosmes gaisotnē iebrāžos vecvecāku mājās, nokrītu uz ceļiem Elīnas priekšā un skūpstu viņas ceļgalus. Attapos un nesapratu, kāpēc tieši ceļgalus. Tik daudz kas piesaistīja viņas ķermenī, bet neatcerējos neko īpašu, kas saistītos ar ceļgaliem. "Nāc šurp, es tevi gribu vēl vienu reizi", atskanēja no istabas dzīlēm. Atvēru aploksni, iekšā tikai trīs vārdi: "Gribu tevi. Elīna."
Sirreāla sajūta, manu kaut kādu dzīves gruzdošo pasivitāti bija aizstājusi vēlme pret mani. Ar smaidu uz lūpām biju nedaudz agresīvāks, rupjāks. Spiedu viņas gurnus tik stipri, ka uz tiem palika sarkani manu pirkstu nospiedumi, iekodu kaut kur kaklā tik stipri, ka mani zobi gandrīz vai saskārās. Sāpju kliedzienu vietā atskanēja: "Stiprāk!". Mutē sajutu asiņu garšu no kā uzbudinājos vēl stiprāk. Gribu tevi. Šie vārdi it kā deva cerību, bet uz ko? Laimīga ģimene, bērneļi, balts žogs ap māju un divi labradora kucēni? Vai seriālu cienīgas scēnas, plīstoši trauki, sekss ar svešiem cilvēkiem, šķiršanās, atkal saiešana, atkal šķiršanās un sevis novešana līdz pagrimumam dzīves renstelē ar pudeli rokās? Atkal dzīves bezmērķīga nodzīvošana.
Nolēmu, ka arī šovasar braukšu uz laukiem. Un atkal uzbudināšu viņu ar to, kā skatos..
