Kafejnīca strādāja cauru diennakti, pat bez pusdienu pārtraukuma no 13:00 - 14:00. Strādniece lēja ūdeni tējkannā, tādā vecā dzelzs tējkannā, kam maliņas bija nosūbējušas melnas no neskaitāmajām gāzes liesmām. Ūdens sākumā tecēja karsts, pēc tam auksts un izbeidzās ar vāju, sarūsējuša ūdens strūklu. Pa radio Rīgas ūdens preses sekretāre ziņoja, ka ūdens tējkannā ir atslēgts saskaņā ar tējkannu ūdens atslēgšanas plānu visā Rīgā. Bez tā viņa piebilda, ka Rīgas ūdens šogad jau ir nomainījusi ūdens caurules 250 kilometru garumā, pēc jaunām, ūdens cauruļu mainīšanas tehnoloģijām. Balss radio gribēja teikt vēl kaut ko, bet mēs piecēlāmies un gājām prom.
Viņai pavisam nesen bija pienākuši astoņpadsmit. Manu atturību, aiz bailēm atbildības priekšā, viņa bija uztvērusi kā kaut kādu džentelmeniskumu. Ja es nesteidzos novilkt viņas rozā biksītes, tad viņai tas ir jāizdara pēc iespējas ātrāk. Mani īpaši neuztrauca, ka viņa pie manis nāca ciemos, iepriekš nebrīdinot, man jau arī nebija vairs ko slēpt. Kamēr viņai līdzi nenāca neviens, kārtējais neordinārais tīnis, man viņai nebija ko pārmest. Dažreiz viņa nāca no rītiem un skatījās kā es cepu plānās pankūkas, lieku viņai uz šķīvja un samaisu uz pankūkas ķiršu ievārījumu ar krējumu. Viņa ilgi pētīja manas rokas un mēdza negaidīti piecelties un apskaut mani. Viņai patīkot kā manas sirmās ūsas kutina viņas kaklu..
Dažreiz viņa mēdza man zvanīt nakts vidū un vienkārši uzdot dumjus jautājumus: Vai atceries kādā krāsā bija krekls Vincentam no "Pulp Fiction"? Es vienmēr viņai atbildēju mierīgā un nosvērtā balsī. Es zinu, ka viņai patīk tieši tā. Un arī viņa zina, ka šī pasaka kādreiz beigsies. Kādreiz mēs aizlidosim katrs uz savu pusi, kā skaists tropu putns un sikspārnis.
Es viņu lasīju kā palindromu - vienāds lasījums no abiem galiem. Zinu, ka neviens to nepieņemtu, sauktu mani nelabos vārdos, bet es viņu jutu. Kā cilvēku. Ar visām nianšu vibrācijām. Ja es to spētu, es viņu noliktu aiz stikla, kā pašu vērtīgāko dāvanu, uz ko skatīties katru dienu. Mani pat īpaši neuztrauca ko viņa saskatīja manī. Ja visu nosauc savos vārdos, tad tas kļūst šķērmīgs, pat pretīgs. Ja es zinātu, ka viņa manī saredz savu tēvu vai vēl ko līdzīgu, pēc Freida teorijas, vai pat naudu.. Es būtu zaudējis savu vieglumu. Vienkārši nomirtu.
Uz ielas bija silta maija diena, pieturoties aiz manas rokas, viņa lavierēja starp Rīgas ūdens asfalta rakumiem. Tikpat labi mēs tagad varējām staigāt pa Itālijas siltajām ielām, kurās smaržo pēc svaigi ceptas maizes un stipras kafijas, es viņu uzcienātu ar saldējumu un mēs abi smietos par to, ka viņa noķēpā savu gaišo kleitiņu. Varbūt ar viņu es izdzīvoju to dzīvi, kas man būtu bijusi ar manu meitu? Viņai tagad arī būtu pienākuši astoņpadsmit..
