Tu taču esi pieaudzis! Dzīve ir Tavās rokās, vari darīt tieši to, ko vēlies. Tev vairs nebūs rājiena par to, ka esi pārāk vēlu atnācis no skolas, neesi izpildījis mājas darbus vai dabūjis divnieku. Atceries, tad - bērnībā, viss likās tik ļoti drūmi, pēc iespējas ātrāk gribējās kļūt pieaugušam. Brīžiem gribējās pasūtīt pat savus vecākus, jo likās, ka tieši tu dzīvosi savādāk, labāk, pilnvērtīgāk. "Es gan savus bērnus audzināšu pavisam savādāk".
Un kaut kā nesanāk. Bērni, ne tikai neaug savādāk, bet to pat nav vispār, nevari saņemties, gribas kaut kā padzīvot vēl nedaudz jaunībā, bezrūpībā, nopelnīt vairāk naudiņas un tad viss. Būsi izdzīvojis bezrūpību un jaunību, sakrājis naudu, piedzims bērns un viss, dzīve tajā dienā beigsies. Vismaz tu pats beigsies. Nebūs jau tā, ka pazudīsi pavisam, tu joprojām būsi, bet jau pavisam savādāks un, ja jau savādāks, tad jau tas vairs nebūsi tu pats. Taču pagaidām nauda nepelnās pietiekošā daudzumā un kaut kā vēl ļoti gribas tā bezrūpīgi, laiski, slinki padzīvot, kā bērnībā.
Atceries taču to mirkļus, kas bija starp bērna pienākumu pildīšanu? Atceries kā krita pirmais sniegs, tu gāji mājās no sava bērna darba, tas ir, skolas, un pēkšņi sāka snigt. Tu apstājies, novilki adītos dūrainīšus, kas palika karājoties gumijas lentītē, kurā dūrainīši bija iesieti, lai nepazūd. Izstiepi kailās rokas un ķēri sniegpārslas. Tās bija tādas lielas, katra ar savu struktūru ko varēja redzēt, paskatoties tuvāk. Noķēri vienu, ilgi pētīji, tad uzpūti savu elpu un sniegpārsliņa izkusa, tad noķēri nākošo, ilgi pētīji un uzpūti savu elpu.. Un tā stundām ilgi! Tad laika izjūta bija pavisam savādāka, nekad netrūka laika, lai kaut ko izdarītu, jo tu darīji tieši to, ko tu darīji, neatkarīgi no laika. Bērnībā laika bija tik daudz, ka bērns to nemaz nevar apķert, izstiepjot uz sāniem abas savas mazās rociņas. -8- Lūk, tieši tik daudz bija laika.
Un tad, pēkšņi, tu vairs nevienam neesi vajadzīgs. Nu tā, neviens nepārbauda tavas atzīmes, nerāj, negatavo pankūkas ar ābolu ievārījumu un pienu, neapskauj tikai tāpēc, ka jūs vieno kaut kādas saites, kas ir stiprākas nekā tu spēj iedomāties, stiprākas nekā tūkstotis savītu kopā kuģa auklu. Nav jau tā, ka dzīve apstātos, šī sajūta iezogas tikai pavisam īstu brītiņu, kaut kad brīdī, kad tu skrien no vieniem saviem pienākumiem pie otriem. Lai nopelnītu pietiekoši naudas, protams.
Tad tu skrien pilsētā, lai sajustu vajadzību pēc tevis. Lai sajustu, ka tu nedzīvo tāpat, ka tu esi, esi pavisam reāls, ar savām rokām un kājām, galvu. Parasti tie ir piektdienas vakari. Ja godīgi, tad tu nemaz nezini kāpēc un kur tu ej, bet tu ej, saģērbies, izdomā šķietamos iemeslus un ej. Vai brauc. Iesēdies taksometrā vai kādā sabiedriskajā transportā un dodies. Jau pa ceļam mēģini saskatīt kādu, kuram tevi pavisam noteikti vajag. Lūk, tramvaja otrajā galā ir meitene. Viņa paskatās uz tevi un, brīdī, kad tu uzsmaidi, kautrīgi novērš skatienu. Kamēr tu esi sadūšojies, lai pieietu viņai klāt, jo arī viņa, pavisam noteikti, meklē kādu, kuram viņa ir vajadzīga, viņa jau ir izkāpusi pavisam citā pieturā.
Tu izkāp tieši tur, kur tev vajadzēja un dodies uz to pašu vietu, kur dodies katru piektdienu. Draudzīgi pierasti pamāj ar galvu bārmenim, tik pierasti, ka viņš pat tev neatbild. Pasūti dzērienu un apsēdies pie galdiņa. Mēģini pētīt cilvēkus, dzer, un tad ieraugi. Viņa. Skatās uz tevi ar izteiktu vajadzību acīs, bet maskē to zem attaisnojoši koķetā smaida. Tu jau esi pie viņa galda, kaut ko aizrautīgi stāsti, varbūt to pašu stāstu, ko tu dzirdēji tramvajā, kamēr brauci šurp. Stāsti tā, it kā tas viss būtu noticis ar tevi. Un reibsti. Stāsti, žestikulē, smejies un reibsti. Uz mirkli tualetē tā sieviete tev liekas tik liela. Un tu pats tik maziņš. Kā toreiz, bērnībā, pie šūpolēm, kad lielās meitenes nāca šūpoties uz tām. Viņas likās tik neveiklas, ar tik lielām galvām, kas šūpojas tāpat kā tās smieklīgās mantiņas uz automašīnu paneļiem, suņa galva uz atsperes.
Uz mirkli tev gribas mukt prom no šejienes. Pa kluso samaksāt bārmenim un aizlavīties prom, mājās, mierā, klusumā. Taču brīdī, kad esi pavisam stingri nolēmis to izdarīt, tu jau attopies pretī sievietei, atkal kau ko stāsti, smejies, un viņa tieši tāpat turpina šūpot savu galvu. Priekš kam tas viss? Rīt taču tāpat būs kauns. Nu ko tu tur neesi redzējis, ko tu tur neesi piedzīvojis? Vai tad būs kaut kas jauns? Sāpoša galva, kauns, sasmēķētas drēbes un kaku garša mutē. Un tu pasūti taksi, apsoli viņu uzcienāt ar fantastiski garšīgu un vecu dzeramo un dodies.
Kaut kā tu jau tu zini, ka ir kāda sieviete, kuras galvas šūpošana tev neliksies smieklīga. Un tu neieņemsi kāda cita vīrieša vietu viņas dzīvē, tev būs pašam sava vieta. Pašam sava vieta, loma, viņas dzīvē. Tev nevajag svešu vietu, savu, savu. Un tu būsi vajadzīgs. Gluži kā bērnībā. Tikai laika būs mazāk. Tas kaut kur pazūd. Neaptverami. Tā vien liekas, ka bāra tualetē, domājot par to, kā pēc iespējas nemanāmāk aizlaisties.
