Kluba izvēli es atstāju Markusa ziņā, viņš ir tas, kurš pārzina katra kluba vai bāra īpatnības, mans vienīgais nosacījums bija - es gribu sievieti. Ar šādām prasībām, man likās, ka Markuss aizvedīs mani uz kaut kādu studentu midzeni un mans vakars beigsies trīsdesmit gadu vecumā, mēģinot ielavīties studentu kojās, lai klusi nokniebtos, kamēr istabas biedrenes ķiķina tumsas aizsegā. Tā vietā es nonācu pafosa pārpildītā vietā, līdzīgu vietu es redzēju Varšavā, klubā "Cinamon", ja pareizi atceros, tāds bija tas nosaukums. Tā bija vieta, kurā face-control bija īpaši stingrs pret meitenēm. Principā, ja esi ārzemnieks ar naudu Varšavā un gribi viegli nokniebties, jebkurš taksists vedīs tevi tieši uz "Cinamon", jo tur pulcējas meitenes no visas Polijas laukiem, kuras tik tikko ir ieraudzījušas lielpilsētas gaismas. Man tas likās diezgan ērti un vispār abpusēji izdevīgi, bet es nemaz nezināju, ka līdzīgi iestādījumi ir arī Rīgā. Jāatzīst gan, ka līdzīgi tikai seksuālās spriedzes gaisā, nozīmē. Šeit viss bija daudz ārišķīgāks un noteikti arī dārgāks.
Uzreiz ievēroju, ka daudzas no kokteiļu baudītājām bija prostitūtas un vēl lielāka daļa par tādām izlikās, nesaprotu kāpēc. Iekārtojāmies otrā stāvā pie galdiņa, lai būtu ērtāk pārraudzīt visu spēles laukumu. Acīs iekrita ļoti efektīva meitene ar zelta auskariem un tumši brūnu ādu, viņa sēdēja lejā pie viena galdiņa ar vecu perdeli. Vecis bīdījas viņai klāt arvien tuvāk un kaut ko čukstēja ausī, droši vien deklamēja savas puķu veiksmes stāstus un anekdotes no tiem laikiem, kad viņš vēl stāvēja tirgū un tirgoja puķītes kopā ar bariņu azerbaidžāņu tirgotāju. Tur viss bija skaidrs, perdelis apliecināja savu varēšanu, ar jaunu meiteni pie sāniem, viņam bija svarīgs tas process līdz brīdim, kad viņi pamet šo iestādījumu un aiz viņiem noklaudz viesnīcas numuriņa durvis. Tālākais jau ir mazsvarīgi, ķeksītis būs ievilkts un slinki veiktais minets būs lielākais viņa ieguvums fiziskā ziņā. Arī viņai viss bija skaidrs, spēles noteikumi drukāti lieliem melniem burtiem. Tādu ķeksīšu licēju viņai bija četri/pieci nedēļā. Interesantākais bija tas, ka viņa ik pa brīdim skatījās uz mani un koķetējot smaidīja. Iespējams meitenei reizi pa reizei gribējās arī normālu kniebienu.
Vakara gaitā manas līdzsēdētājas mainījās ar apskaužamu ātrumu, Markuss jau bija pielējies pilns un skraidīja pa zāli vicinādams virs galvas metāliskas ķīniešu vaginālās bumbiņas, kas bez šaubām, uzjautrināja visus klātesošos. Pēc noteiktas devas alkohola izlietošanas, manī parādījās vēlme pēc dvēseliskuma, kas bez šaubām brēca pretī manai sākotnējai vēlmei un arī vietas izvēlei. Šis falšs mani tracināja, es sāku dzert arvien vairāk un vairāk līdz attapos, vemdams zāles vidū. Tieši tajā brīdī vecais perdelis un zelta meitene piecēlās, lai dotos prom. Viņa gailiski izspīlētās krūtis manī izsauca neremdināmu smieklu lēkmi. Es stāvēju četrrāpus savos vēmekļos un skaļi ņirdzu, tas noteikti pārvilka strīpu manām iespējām šovakar iegūt sievieti.
Mēģināju dramatisko situāciju izlabot ar klusu aiziešanu un turpināšanu dzert mājās. Pēc pāris metriem mani apstādināja zelta meitene, vēl pēc mirkļa mēs bijām ceļā pie manis. To es biju vēlējies vis mazāk. Ja normālos apstākļos mani interesētu viņas stāsts un žēlošanās par grūto dzīvi, bērna tēvu - idiotu un bagāto vīriešu potences problēmām, tad šobrīd viņas vārdu birums man likās kaut kas ļoti tāls un ļoti svešs. Viņa gribēja mīļi pieglausties, bet es gribēju gulēt. Viņa meistarīgi pogāja vaļā manu bikšu priekšu, bet es grimu dziļā miegā. Sapnī es redzēju Markusu, kurš joprojām skraidīja pa klubu, virs galvas vicinot ķīniešu vaginālās bumbiņas.
No rīta pamodos ar šausmīgu apziņu, ka ir pazudusi mana mašīna. Es neatcerējos, kur biju to noparkojis. Ātri cēlos no gultas un sāku ģērbties. Zelta meitene prasīja, kur es dodos. Es teicu, ka pēc mašīnas un aizgāju. Vispār bija dumji atstāt svešu, klubā satiktu, sievieti savās mājās, taču man arī nebija ko zagt, alus bija beidzies un automašīnu es devos meklēt. Savu auto atradu vairākus kvartālus prom no mājām, lielveikala autostāvvietā. Pārlicis mašīnu tuvāk mājām, mierīgu sirdi devos mājās.
-"Tev nešķiet, ka Tev tā mašīna ir pārāk svarīga?" no segas apakšas viņa nostenēja. -"Tu kādu aliņu atnesi" viņa turpināja burkšķēt, "Tev ledusskapī ir tukšs". Es neko neatbildēju, laimīgs par to, ka atradu savu auto, es apgūlos gultā, pagriezu savu resno pakaļu pret viņu un aizmigu.
