Es pārāk bieži domāju par to, kas ir tur, aiz dzīves līnijas, vai mēs tiksim šķiroti pēc zemes dzīves un nonāksim attiecīgajās vietās, vai arī vienkārši sapūsim un mūsu tā saucamā dvēsele nedēļu pēc bērēm mirdzēs virs kapu kopas kopā ar uzliesmojošo fosforu. Īstenībā mirkli pirms tā, par šiem jautājumiem nemaz nedomā, šie jautājumi drīzāk noved pie tā. Es, pirms visu logu un durvju šķirbu aizlīmēšanas, domāju tikai par to, ka man ledusskapī vēl ir divlitrīgs pūslis ar alu, kas obligāti jāiztukšo un, kas notiks, ja kaimiņš tomēr sagribēs uzpīpēt. Es zinu, ka viņš met nost, bet šajos laikos tā mešana nost ir vēl grūtāka nekā normālos apstākļos. Mazums, salūzīs viņam akordeons vai kāds nozags automašīnas spoguļus, vai, kaut vai kaķis piečurās ciemiņu čības.
Kad visu biju nopakojis, attaisīju gāzi un sāku dzert patīkami vēso alu. Kad viss šķidrums bija iztukšots, es gādīgi ieliku pudeli miskastē un, uzvilcis savu jauno žaketi, apgūlos gultā. Interesants sajaukums veidojās man galvā, no vienas puses iekšās bija patīkams miers no iztukšotā alkohola, no otras puses galva bija smaga un acis krita ciet no istabu piepildījušās gāzes, mutē jutu dzelzs piegaršu, kā bērnībā, kad dzelzs gultas trubas izmantojām, lai spļaudītos pa automašīnām ar aronijām. Visādā ziņā mierīgi, klusi. Atgriezās bērnības sapņi, ko redzēju kā krāsainas multenes, daudz gadi ir pagājuši kopš redzēju ko tādu, patīkami. Atcerējos sevi pie vecās ābeles, kad gandrīz pakāros aiz bēdām par vienīgā dvēseles radinieka nāvi. Sapinos striķos. Jutu, ka krītu, vispārēja ķermeņa sajūta, brīvais kritiens milzu atvarā.
Vienu mirkli vairs neko neatcerējos, pārāk haotiski viss notika, dažādi dzīves notikumi grupējās nesaprotamā rindā, tad pēkšņi, kā ar katlu pa galvu nodžinkstēja sāpīga doma, es gribēju čurāt. Piecēlos, visa istaba grīļojās, kājas pinās un ķērās viena aiz otras, es attiasīju virtuvē logu un izslēdzu gāzi, pačurāju un devos uz veikalu pēc vēl viena aliņa. Atpakaļceļā kāpņutelpā mani gaidīja kaimiņiene, vecā tante prasīja - vai jūs jūtat gāzi? - GĀZI? Kādu gāzi, jūs ko? Atgriezos virtuvē, attaisīju nopirkto aliņu, apstaigāju pārējās istabas, attaisīju logus arī tur, patīkami vēsais gaiss ieplūda telpās. Noteikti daļa manu smadzeņu šūnu bija neatgriezeniski bojātas, bet tas mani maz uztrauca. Kopā ar aliņu gribējās uzpīpēt. Ieliku cigareti zobos un aizšķīlu, telpu pāršalca silta gaisa strūkla, bija jūtams neliels blīkšķis un sviluma smaka. Ar aizdedzināto cigareti zobos iegāju vannas istabā un paskatījos spogulī. Viss sejas apmatojums bija apsvilis, ne vairs skropstu, ne uzacu, vaigi sasārtuši un deguns lillā un roza sajaukums. Tad es sāku smieties, notupos uz ceļiem, iedzēru alu, smēķēju un smējos. Kaimiņiene dauzījās pie durvīm.
