Rakstu Tev jau neskaitāmo reizi un katru reizi saburzu papīru un izmetu miskastē, es nezinu kā Tev pateikt to ko izdarīju, nezinu ko Tev teikt un ko noklusēt. Ja Tu esi tur augšā, tad Tu tāpat visu redzi un zini, taču es nekad neesmu saskāries ar šādu jautājumu, es nezinu ko teikt, kā domāt, kā sadzīvot ar notikušo, kā dzīvot tālāk. Tu noteikti redzi manu bālo seju pie loga, tur, aiz, dzīve turpina savu ritējumu, zirneklis pin jaunu tīklu saplēstā vietā, putni vij jaunu ligzdu izkritušās vietā, sāls kā tūkstošiem ķirmju turpina grauzt ēku pamatus, tikai es sēžu pie loga, novārdzis, bālu sejas ādu un iekritušām acīm. Varētu būt, ka es tagad sēžu vienā telpā ar Agneses Krivades minēto Frīdvaldu, kurš nemaz neatkailināja savu ķermeņa lejasdaļu publiskā vietā. Es ceru, ka tā nav, jo Tu esi. Ja ticam cilvēka varenajām spējām, ja ticam domu materializācijai, tad Tu noteikti kaut kur esi, kaut vai gaisā ko ieelpoju, bet esi man līdzās, Tu ieskauj manu ķermeni nemierīga miega laikā un liec man pamosties ar smaidu uz lūpām, pirms atskārstu pašradīto realitāti. Esmu spiests ticēt.
Esmu sastapis sievieti. Sākotnēji es gribēju viņu izmantot tikai un vienīgi kā instrumentu pretīgi atriebīgajās rokās, bet man bija labi viņas tuvumā. Viņai piemīt tāds īpatnējs sievietes viltīgums, viņa spēj apskaut un mierināt ar savu elpu un sirdspukstu ritmu un reizē spēj iegulties man klēpī kā mazs un nevarīgs bērns. Kā tāds bērns, kāds mums būtu bijis, kuru mēs lutinātu un audzinātu mūsu mīlestības gaismā. Mums noteikti būtu ļoti laimīgs bērns, es tam ticu.
Esmu atsācis strādāt, manā prombūtnē viss bija gandrīz kā apstājies, tagad es mēģinu atjaunot, būvēt no jauna, taču tas ir ļoti grūti, man trūkst spēka, trūkst tās iedvesmas ko es jutu, kad ieraudzīju Tevi pirmo reizi. Ārēji man likās, ka Tu esi miesaskāra mātīte, taču es jutu, ka Tu esi mana, kā otrā daļiņa no sudraba sirsniņas ar ko bērni skolā izrādīja savas jūtas. Es centīšos atjaunot vismaz to dzīves daļu, kas mūs saveda kopā, jau tagad es stundām ilgi sēžu darbā un cenšos strādāt, mēģinu iedvesmu un spārnus aizstāt ar uzcītību, taču vienmēr sevi pieķeru pie tā, ka es sēžu pie loga un vēroju kā tur, ārā, noris dzīvība, kā tā skrien garām, tad es mēģinu Tev rakstīt, bet viss manis rakstītais ir nožēlojams un es kārtējo reizi piepildu miskasti ar gaudām, žēlabām un ciešanām. Tam visam ir vieta miskastē, to es negribu veltīt Tev. Man Tevis pietrūkst. Ļoti.
