Es apsēdos tieši pretī piesietajam Viktoram. Es negribēju neko teikt, jebkuri vārdi šajā mirklī tikai izķēzītu to sāpju un paššaustīšanas savādo skaistumu. Es biju zaudējis savu sievieti. Viņa nebija nekur aizgājusi vai aizbraukusi, kas atstātu kaut nelielu cerību viņu kaut kur netīšām sastapt vai vismaz sapņos zīmēt ilūzijas par visskaistāko atkal-satikšanos cilvēces vēsturē. Viņa man bija laupīta. Vairākas stundas es sēdēju un skatījos uz Viktoru, ik pa brīdim smēķēju. Es meklēju attaisnojumu savai rīcībai, es meklēju mazu dzirksti, kas man ļautu vieglāk sākt rīkoties. Es piegāju pie Viktora un nodzēsu cigareti pret viņa vaigu. Es cerēju, ka manī radīsies nicinājums pret viņa gļēvulību, pret viņa nožēlojamiem smilkstiem un trīcošiem ceļgaliem. Es dzirdēju čurkstoņu un sajutu savādu izdegušas tabakas un apdegušas cilvēka miesas smaržu. Netīšām apsvilinātas pirkstu spalvas, aizšķiļot gāzes plīti, ļauj pasmieties par to, ka smaržo pēc svilinātas cūkas, taču svilstoša miesa maz atgādina šo mājlopu. Viktors nesmilkstēja, viņa vaigs nenotrīcēja un acis nenoraustījās.
Es negribēju ar viņu runāt, negribēju dzirdēt liekulīgas un melīgas atrunas, ka viņš nav ne pie kā vainīgs, viņa klusēšana un sāpju neizpaušana liecināja, ka viņam pašam ir par ko ciest, viņš izbaudīja sāpes kā atvieglojumu sevis pastrādātajam. Devos atpakaļ uz pilsētu pa ceļam iztēlojoties dažādus veidus kā es izbeigšu viņa nožēlojamo dzīvi. Es atmodos no pārdomām, sēžot uz bibliotēkas trepēm. Pie tās pašas bibliotēkas, kurā strādāja piemīlīgā bibliotekārīte pie kuras gandrīz katru dienu gāja Viktors un mēģināja viņu pavedināt. Laura bija maza auguma, slaida jauna meitene ar gariem gaišiem matiem un neproporcionāli viņas augumam lielām krūtīm. Viņa varēja būt tas pavediens, tā mazā dzirkstelīte, kas vadītu manu roku.
-"Ko tu te dari?" teica Laura, mazliet vaigos pietvīkusi un smaidoša.
-"Es gāju pa ielu un sajutos ļoti vientuļš, saproti, esmu savu dzīvi veltījis darbam un tagad, kad manā dzīvē ir notikušas briesmīgas lietas, man nav pie kā iet, nav ar ko parunāties, vienīgais cilvēks ko es iedomājos, kurš varētu kaut nedaudz atvieglot manu galvu, esi tu."
-"Nāksi ar mani pstaigā gar krastmalu?"
Man nekad nav paticis tas, ka vīrietim ir jāuzņemas tā lielā runāšana pirmajā etapā, man vienmēr ir gribējies klausīties meitenēs un tikai pa reizei kaut ko piebilst, izskatīties maksimāli gudram. Vēlāk, protams, kad viņas sāka runāt, vienmēr esmu gribējis, lai viņas klusē. Taču tagad es runāju labprātīgi, man vajadzēja runāt, izrunāties. Tas bija pretrunā ar informācijas iegūšanu par Viktoru, taču tajā brīdī mani tas nemaz neuztrauca, man šķita svarīgi šai svešajai meitenei izstāstīt sava darba nianses, savas teorijas par autobraucējiem, par to kā bērnībā iemācījos pļaut zāli un pirmo reizi piedalījos cūku bērēs. Laura gāja man līdzās un smaidīja. Viņa neko nerunāja. Es biju tas, kurš pierunāja viņu pārcelt mūsu pastaigu uz jūrmalu. Vienā brīdī man aptrūkās runājamais, es pats samulsu no tā, ka man vairāk nav ko teikt pilnīgi svešam cilvēkam.
-"Paskaties cik apkārt ir skaisti, muļķīti.." noķiķināja Laura un ķircinoši sāka skriet man pa priekšu. Kā suns skrien pakaļ mestajai bumbiņai, tā es sāku skriet pakaļ viņai. No vienas puses muļķīgi, no otras, tā bija kaut kāda spēle ko es pārāk sen nebiju spēlējis. Vējš plivināja viņas matus, uz atkailinātajiem ikriem bija uzmetusies zosāda, džīnas cieši apskāva viņas mazo, nedaudz puicisko dibenu un tas viss.. viņa izskatījās skaista. Elpu aizraujoši skaista. Kopā ar šo atskārsmi, es sajutu domas šaujoties smadzenēs kā tūkstotis saindētu bultu. Cik cilvēka prāts tomēr ir savāds, vējā plīvojoši mati un skaistais dibens liek aizmirst nupat notikušo traģēdiju. Vēl skrienot es nokritu uz ceļiem, aiz pēkšņām sāpēm un izmisuma, inerce nogāza manu ķermeni uz priekšu un es ievēlos ar seju mitrajās jūrmalas smiltīs. It kā no malas dzirdēju kā smiltis čarkst pret maniem zobiem un nobrāž sejas ādu. Laura pieskrēja man klāt un uzlika roku uz iesvīdušā skausta. Tā bija fantastiska sajūta, sievietes plaukstas siltums, no kura gribējās saritināties mazā kamolā un sākt murrāt. Un šī labsajūta, šis siltums, šķita tik ļoti nodevīgi pret to apņemšanos ciest visas pasaules mokas zaudējuma priekšā.
-"Vai, kāds lempītis mums pagadījies.." nosmējās Laura un turpināja skriet gar ūdens malu. Kā sunītis pakaļ mestajai bumbiņai, es cēlos, un skrēju viņai pakaļ, ar jaunu apņemšanos, izbaudīt šodienu un piedzerties rīt. Piedzerties tā, it kā tā būtu pēdējā reize, piedzerties tā, lai es nosprāgtu elles mokās līdz izvemtu savu kuņģi pa daļiņām. Es skrēju un skatījos kā spēlējas rietošās saules gaisma viņas mitrajos matos un kā grozās viņas skaistais, mazais, nedaudz puciskais dibens.
