-"Skrienam, nokavēsim tramvaju", nobļāvās Zane, meitene ar īsiem, izspūrušiem rudiem matiem. Vēl stundu atpakaļ viņa izģērbās pie svētku dziesmas un skrēja uz balkona, lai paķertu sniega sauju un mēģināja man to aizbāzt aiz biksēm. Ar mašīnu nebrauksim, jo pie klienta noteikti sanāks iedzeršana, vislabākie darījumi tiek noslēgti tieši maigā reibumā ar spalgiem sieviešu smiekliem fonā. Zane ir jaunā praktikante. Būtībā jau jaunā darbiniece, kolēģe jau, bet man labpatīk viņu dēvēt par praktikanti, tas piešķir nelielu romantisma piegaršu mūsu attiecībām. Attiecības gan tādas nenoteiktas, kā kaķim ar peli, tikai neesmu īsti sapratis, kas es esmu, kaķis vai pele. Rotaļājas it kā viņa, bet priekš manis. Te viņa ir apvainojusies un runā ar mani sausi, lietišķi, te viņa izģērbjas pilnībā, uzbudina mani un tad ar ledus aukstām rokām vai pat ar sniegu pilnām saujām grābjas pie mana locekļa. Nezinu kāpēc es ļaujos, vēl pāris gadus atpakaļ es būtu viņu apgāzis uz galda turpat darba vietā un paņēmis no mugurpuses par šādiem izgājieniem, taču tagad ļaujos. Vai nu patīk, vai nu vienalga, kas vairāk ticams.
Mani sauc Genādijs Novikovs, esmu trīsdesmit divus gadus vecs un nodarbojos ar reklāmu. Es varu nodarboties ar ko vien vēlos, es varu būt jebkura ofisa strādnieks, es varētu būt picu izvadātājs, pastnieks, santehniķis vai metinātājs, vieglprātīgs pasaules apceļotājs vai brunču mednieks, taču es nodarbojos ar reklāmu. Man ir vis grūtāk atbildēt uz jautājumu: "Kas tu esi?". Es apzinos sevi laikā un telpā, apzinos savas darbības, taču jūtos kā izrauts no globālajiem notikumiem, no kopējā laika rituma un visu notikumu lietderības. Es esmu viens, bet es varētu būt jebkas cits, es varētu būt jebkur citur un visbiežāk es klejoju kaut kur, kur manis nav un nekad nebūs. Visiem cilvēkiem ir grūti atbildēt uz šo jautājumu un problēma pat nav domāšanā vai tās neesamībai, problēma ir apziņā. Kas tu esi? Cilvēks, latvietis, eiropeīds, profesionālis, tēvs, dēls, brālis, rakstnieks, domātājs, iluzionists, jāklis?
Zane skrēja man pa priekšu, lai arī viņai mugurā jau bija garš mētelis, es joprojām redzēju viņu tādu, kāda viņa bija minūtes piecpadsmit atpakaļ - kailu, viņas garās kājas, meitenīgo dibentiņu, kailo muguru. Viņas dibens bija īpašs. Es zinu, ka es vienmēr tā saku, taču Zanes dibens bija kā divpadsmit gadus vecam puikam, tas izskatījās mazliet nedabiski, it kā zīmējumā, kur viena daļa ir no cita cilvēka, tvirts, apaļš, gluds, noteikti atsperīgs. Tramvajs bija pārbāzts, tas mani pirmo reizi priecēja, es varēju piespiesties Zanei un man bija attaisnojums. Vienīgi attaisnojuma nebija tam, ka man sacēlās, es domāju par viņas dibenu, par to kā es no tā atlecu, lai atkal un atkal tiektos atpakaļ.
-"Nepaliec neķītrs, tu tomēr esi mans darba devējs", noķiķināja Zane un piespiedās man vēl ciešāk".
-"Nesaprotu par ko tu runā", es nomurmulēju it kā tiešām nesaprastu par ko viņa runātu, it kā man būtu vienalga. Un man bija.
