Parasti dažādas savādas, mistiskas un nejaukas lietas notiek ar mani brīžos, kad iepriekšējā dienā esmu dzēris un man ir pohas. Neskaitāmas reizes esmu teicis, ka tieši pohas, nevis dzeršana ir manas kosmiskās iedvesmas avots. Taču tajā rīta es biju skaidrā, man nebija pohu un vispār, man bija ļoti jauks gara stāvoklis, kas pēc būtības jau ir savādi, jo no rītiem man nekad nav labi.
Tā kā automašīna ir nodota remontā, es devos uz tramvaju, ierados laicīgi, paspēju vēl uzpīpēt pieturā. Miskaste atrodas pieturā zem jumtiņa, tā kā nedaudz sāka smidzināt, zem jumtiņa bija pilns ar cilvēkiem un līdz miskastei es netiku, tāpēc izsmēķēto benīti izmetu uz ceļa braucamās daļas. Esmu nevīžīgs pret saviem benīšiem, metu ārā kur pagadās nekautrējoties, tas ir, ja turpat, kur esmu beidzos smēķēt, neatrodas kāda miskaste. Tieši tajā brīdī pie manis piegāja klāt kāda tante un paraustīja aiz jakas.
- "Jaunas cilvēk, nav smuki tā izsmēķus pa ielu mētāt."
Uz brīdi es aizsvilos un domāju jau sūtīt veco tanti dažas mājas tālāk vecumdienas baudīt, taču noturējos: -"Es atvainojos, miskaste aizņemta, negribēju stumdīties."
- "Redzi, ja tu būtu izmetis izsmēķi miskastē, es vēlāk varētu to savākt un uztīt mājās kādu smēķi savam vecajam, bet tagad ko, man četrrāpus tavus netīrumus lasīt?"
- "Vēl vienu reizi atvainojos, varbūt es to varu kompensēt, iedodot jums cigareti vietā, lai nav nekas jālasa?"
- "Dirsā tu vari iebāzt savu cigareti, izsmēķus man vajag, izsmēķus! Par to, ka esi tik nevīžīgs, tev seksa nebūs divas nedēļas, jāklis!"
Nebiju gaidījis šādu reakciju, paliku tur stāvot, atvērtu muti. Pēc čigānietes tante neizskatījās, pēc vecas raganas arī ne, no tādām man parasti ir bail un es cenšos acīs neskatīties. Tante aizgāja prom, noskatījos viņai nopakaļ un atcerējos Igoru, viņš arī lasīja benīšus, birdināja no tiem atlikušo tabaku un ietina avīzē. Īstu vīru smēķējamais esot. Manas pārdomas pārtrauca tramvajs, iekāpu tajā, iebāzu ausīs austiņas un klausījos mūziku, par tanti ātri vien aizmirsu. Vagonam pa vidu stāvēja viena ļoti skaista meitene, gara auguma, tumšiem, kārtīgi sakārtotiem matiem un piemīlīgi lielu dibenu. Ik pa brīdim skatījos uz viņu, līdz viņa sāka smaidīt. Turpmākās piecas minūtes mēs spēlējam skatienu un smaidīšanas spēlīti. Pirms centra pieturas meitene sāka kustēties manā virzienā, izkāpt jau viņa varēja arī pa centra durvīm, bet virzījās uz priekšējām garām man. Nodomāju, ka vakar parīvēties gar viņu ar dibeniem. Nedaudz pavirzījos uz sāku tā, lai man aizmugurē atrastos kāds cilvēks un nedaudz izspīlēju pakaļu. Domāju, ka, ja viņa manai izspīlēšanai atbildēs, piekāst visu darbu, kāpšu viņai līdzi un iepazīšos. Pavisam nemanāmi, bet viņa paberzējās gar manu izspīlēto dibenu, vienu reizi turp un vienu atpakaļ, tieši tik daudz, lai es varētu saprast, ka tas bija ar nolūku.
Aiz laimes kāpu meitenei pakaļ jau domājot kādu iepazīšanas frāzi, izspēlējot iespējamo notikumu gaitu. Kāpjot ārā no tramvaja, ar kāju kaut kur aizķēros un ar seju iegāzos tieši ūdens peļķē no jau spēcīgākā lietus. Kāja vēl bija aizķērusies kaut kur tramvajā un es bezspēcīgi gulēju netīrajā ūdens peļķē. Pie manis piegāja tā pati tante ko redzēju, tramvajā iekāpjot.
- "Sacerējies jau par jauno meiču, ko?"
- "Kā tu tiki šeit, tu taču nemaz neiekāpi tramvajā!"
- "Es tagad uzmanīšu tavu seksuālo dzīvi, tev nebūs seksa pirms es to būšu atļāvusi."
Tante atbrīvoja manu kāju un atkal kaut kur aizgāja. Kādu mirkli es vēl sēdēju turpat netīrajā zampā un domāju dziļas domas - tas viss dēļ tā izmestā benīša?
