Esmu dzirdējis pietiekoši daudz reižu to, ka krīze var būt arī iespēja. Sākumā es domāju, ka tā tiešām var būt, bet tagad saprotu, ka tas ir tas pats, kas teikt, ja tev ir AIDS, tad tā ir iespēja izbaudīt dzīvi pilniem malkiem un izdzīvot katru dienu kā pēdējo. Ja paskatos apkārt, tad jā, ir pozitīvās iezīmes, centrā telpu īre vairs nemaksā kosmiskas summas un tas dod iespēju strādāt tiem cilvēkiem, kuri iepriekš par telpām centrā varēja tikai sapņot. Arvien biežāk var redzēt pārdevējus, kuri ir priecīgi par to, ka viņiem ir darbs, priecīgi, pateicīgi, laipni un jauki. Nesen biju Kurbada ielas Statoilā, tur pārdevēja ar seju, pēc kuras var nolasīt dzīves laikā izlietoto alkohola daudzumu, kas vairākas reizes pārsniedz manu sniegumu šajā jomā. Bet kā pārdevēja viņa ir laba, sveicina, aprunājas, pajoko, izstāsta kādas ir akcijas un atsveicinoties novēl labu dienu, pie tam sirsnīgi novēl, ne ar amerikāņu smaidu uz lūpām vai ar aizbāztu banānu aiz lūpām. Kad es tur pildījos, uz dažām sekundēm pazuda elektrība un es dabūju gaidīt, kamēr atdzīvosies visi aparāti. Par gaidīšanu man uzdāvināja šokolādīti. Cilvēks ir ieguvis savu iespēju un krīze viņam ir kā iespēja.
Otrs cilvēks, par ko gribētu pastāstīt ir Zilupes ielas Maxima pārdevēja. Nez kāpēc man liekas, ka sieviete iepriekš ir bijusi skolotāja. Skatiens, runas veids, skrupulozā attieksme pret savu darāmo, sveicināšana no sirds un dažu vārdu pārmīšana ar pircēju. Viņa ir lepna par savu darbu un viņa izmanto savu iespēju. No sejas var nolasīt gandarījumu.
Sanāk, ka krīze tiešām ir kā iespēja, bet iespēja nabagiem, kuriem iepriekš ir gājis vēl sliktāk. Kā arī iespēja cilvēkiem nedaudz virs vidusslāņa, kuriem ir nedaudz, bet brīvas naudas. Runājot ar cilvēkiem nereti nākas dzirdēt dažādus veidus kā varētu pietiekoši labi nopelnīt, turklāt bez jebkādām mahinācijas shēmām, ja tev būtu 20 - 30 tūkstoši latu ko ieguldīt kādā no projektiem. Aizgājušo gadu gaismā šīs summas ir pat smieklīgas, taču tagad tādas naudas nav. Un nebūs. Un tie, kuriem ir, arī veido savu biznesu, izmanto opcijas ko sniedz krīze.
Protams, paliek jau vēl vesela gūzma ar plānā galdiņa urbējiem kā PRšiki, reklāmisti, brendu menedžeri, dažnedažādi speciālisti, kuri kulsta gaisu no vienas puses uz otru. Sākotnējā doma bija laba, šie cilvēki virzīja produktus tirgū, tātad savā veidā palīdzēja reālā darba darītājiem, taču tagad tas viss ir aizgājis muļļāšanā bez idejām, kaut kādā tukšā atgremošanā, trulā starpniecībā un klajā sevis popularizēšanā. Tad jau sanāk, ka pie krīzes ir vainīgi tādi cilvēki kā Jānis Polis? Ne gluži. Tā ir sistēma, kas atvirza sākotnējo mērķi, kā piemērs ir arī apdrošināšana. Sākotnēji kā laba doma, naudas līdzekļu uzkrāšana iespējamai nelaimei. Drošības garantija neizklausījās pēc tukšas reklāmas kā tagad. Nodegusi māja, rūpnīca ar visām iekārtām vai izejvielām, sasista mašīna, tas pamatīgi iedragā biznesu un dzīvi kopumā. Taču tad palīgā nāk apdrošinātājs un situācija stabilizējas. Tā ideja ir jau kādu laiku sačakarēta. Vīrs grib nopelnīt labāk un dzīvot labāk, tāpēc piesaista reklāmistus ar saviem saukļiem un zemapziņas pētījumiem, palielinās klientu skaits ko viena kompānija nevar pavilkt, un tad tiek algoti darbinieki, kuri strādā uz to, kā pēc iespējas efektīvāk atteikt apdrošināšanas atlīdzības izmaksā.
Un tas tāpēc, ka mēs esam klasificējami un sagrupējami savās izpausmēs un vēlmēs ko var izpētīt un Pepsi pārdot kā simbolu ne kā veldzējošu dzērienu. Atliek domāt ārpus kastes rāmjiem, tādējādi saglabājot sākotnējo ideju. Ja grūti saprast, tad varu paskaidrot ar vienkāršāku piemēru - iepazīšanās ar meitenēm. Mēs varam izanalizēt meiteņu uztveri un piemeklēt labāko atslēdziņu, lai pievērstu viņas uzmanību sev. Šajā jomā ļoti labi strādāja Krievijā dzīvojošie puiši, kuri pat sarakstīja vairākas grāmatas par pick-up. Īstenībā viss ko viņi izdarīja bija iedziļināšanās, izpēte un metožu sagrupēšana. Un tas strādāja, reizēm tāpat kā meteorīts, bet strādāja, atlika tikai to visu uzsūkt un izmantot. It kā jau nekā slikta tur nav, visi skaisti iepazīstamies un kopojamies un esam laimīgi, taču ir viens "bet". Īstenībā vairāki. Tas process, kas pēc idejas jau pats par sevi ir skaists un izbaudāms, tiek sačakarēts un attiecības tiek štancētas. Parādās kazanovas, kuri tādi ir uztaisīti, ne no dabas, viņi izmanto sagatavotās metodes un bliež pa labi un pa kreisi un tādējādi atstāj putekļos tos, kuri neizmanto nekādas metodes. Laba un skaista ideja tiek sačakarēta pamatos. Domā ārpus kastes rāmjiem. Kaut kas varētu mainīties tad, kad meitenes atkal reaģēs uz vienkāršiem, skaistiem un sirsnīgiem vārdiem - "Sveika, mani sauc Jānis, es nevarēju noturēties tava skaistuma priekšā, varbūt mēs kādreiz varētu kaut kur aiziet, apsolos nebūt pārāk nūģīgs, bet noteikti bremzēšu, jo skaistāku meiteni par tevi es neesmu redzējis!"
Tas pats arī plašāk, nevajag sevi mānīt ar kaut kādas mītiskas iespējas esamību ko cilvēki mums iebaro, lai mēs dzīvotu ilūziju pasaulē un turpinātu maksāt kredītus un nodokļus un turpinātu savas dzīves apziņas kastē. Jāatgriežas pie jebkādas darbības sākotnējas idejas un nesības. Vai kaut kāda banāluma pieskaņa manos vārdos var mazināt to, ka tas kādreiz bija pareizi, bet nu ir pajāts?
