Esmu tuvu sabrukuma robežai. Šādos brīžos es nožēloju to, ka manos uzstādījumos nav iekļauta opcija par laimes pašzombēšanos. Drīzāk tieši otrādi, ir kaut kāda aizsargreakcija pret laimi. Katram no mums piemīt kaut kāda daļiņa ciešanu izbaudīšanas, nereti savas ciešanas radam mēs paši un no tā ķeram kaut kādu neaprakstāmu kaifu. Iespējams, to labo izjūtu rada pašdestrukcija kopā ar paša spējām izbeigt sāpes. Kaut kāda varas izjūta pār sevi.
-"Nestaigā pa lietu, nosalsi, saslimsi."
-"Staigāšu gan, tā ir vismaz kaut kāda opcija, kad es pats varu nolemt, kad justies nožēlojami."
Dakteris pats kaut ko lieto. Viņš teica, ka tās ir kaut kādas broma tabletes. Esmu dzirdējis, ka tās dod armijā, lai seksuālo enerģiju varētu novirzīt uz ko citu. Dakteris aprakstīja, ka informācijas plūsma paliek nemainīga, mainās tikai uztvere. Tu spēj uztvert pozitīvo, taču negatīvā informācija paslīd garām, turklāt ne visa, bet tikai tā, kas tevi spētu skart. Man patīk uzstādījums, koncepts, ja tikai to varētu panākt savādākā veidā.
Vēl viņš piedāvāja citas tabletes, nezinu sastāvu un arī atļauties nevaru, Ls 40,- par divdesmit tabletēm. Vai tieši tik mūsdienās maksā laime? Ja ne laime, tad vismaz viens solītis pretī tai, iespējams nepareizā virzienā, taču cik mēs varam atļauties būt izvēlīgi attiecībā uz laimes kripatiņām?
Pie daktera atnāca pacients ar iesprūdušu dakšiņu deniņos. Atnāca pats. Virtuvē paslīdēja uz skaidām un uzkrita. Interesants gadījums. Pacients dzīvs, bet dakterim jautri un ir ko citiem pastāstīt. To var izmantot, ja tu neesi nekas un tev nav nekā, vari iejusties, vari nospert gadījumus, tikai nedrīkst nokļūdīties ar pozitīvo filtru.
Un ja nu es vienkārši neprotu? Radīt no harmonijas un laimes brīžos. Sašķelšanās, saplīšana, izjukšana rada domu lidojumu, vienkāršā fizika. Vai saplūšana un atjaunošana spēj radīt tikpat lielu enerģiju, lai radītu? Un vai radīšanai vispār ir nepieciešama enerģija? Tam nevajadzētu izrietēt no secīgas lietu plūsmas?
Sūdi sākas tad, kad slimi gribi izlēkt no biksēm, gribi iečurāt kādam ausī nepalecoties, esi ieciklējies uz to, kas neizdodas un, nevis pilnveido sevi, bet turpini slimīgi un agresīvi pārdzīvot. Padarīt sevi par savas sistēmas vergu. Pats radi, pats īsteno un izdzīvo. Pētījumos esot pierādījies, ka pavasaros cilvēki visvairāk izdara pašnāvības, viss apkārt plaukst, visi kopojas, bet tev nav ar ko.. un tā augstprātīgā sterva, kura strādā aiz stūra, arī nedod, bet tikai nīgri smaida ieraugot. Cik grūti tomēr trāpīt citu cilvēku bioritmos. Visbiežāk šķiras tieši pēc kaut kādiem lielajiem svētkiem. Kā mīlēšanās atbiras. Tas izskaidro pavasara efektu, bet kas izskaidro pirms Ziemassvētku herņu? Kāpēc esam banalizējuši to, kas spētu cilvēkus darīt laimīgus? Skaista ideja, bet izpildījums kā ar ķieģeli pa seju un visi smejas.
Arī sūkstīšanās ir banalizēta. Ciešanas tāpat. Jābūt tikai tā, ka es pats varu izlemt, kad justies nožēlojami. Jābūt. Un šobrīd es vairs negribu. Grāmata, pasakas.
