Kādreiz uz zemītes dzīvoja puika vārdā Miķelis. Mamma Miķeli bija audzinājusi ļoti labi, pat pārāk labi un uzstājīgi, tik labi, ka Miķelis nevarēja iedomāties savu dienu bez palīdzēšanas kādam. Pat neskatoties uz to, ka Miķelis auga un viņam bija arvien vairāk pienākumu un darbu, viņš turpināja palīdzēt cilvēkiem. Uzraka kaimiņu Mārai dārzu, veda pastaigā Marutas suni, nokāva Pētera vistu un uztaisīja garšīgu zupu. Šāda palīdzēšana attīstīja Miķeļa iemaņas un prasmes.
Vienu dienu Miķelis satika prezidentu. Viņš nezināja, ka tas ir prezidents, jo viņš bija suns. Miķelis pieņēma suni, pabaroja ar vistas galvu un kauliem, kas bija palikuši pāri no Pētera vistas un ielaida savā istabā sasildīties. Naktī Miķelis nosapņoja, ka tas suns nemaz nav suns, bet cilvēks, kurš grib izglābties. Sapnī suns viņam pateica, ka vienīgais, kas viņu var izglābt ir zelta skuja, kas atrodas pie ļaunās burves. Sapnis bija tik reāls, ka Miķelis nākošajā dienā devās zelta skujas meklējumos. Vairākus gadus Miķelis meklēja burvi līdz atrada. Viņš palīdzēja burvei sakopt māju un izravēt dārzu un par to burve Miķelim iedeva zelta skuju, kas izglābs suni.
Kad Miķelis atgriezās mājās, suņa tur vairs nebija. Miķelis paņēma zelta skuju un apraka savā dārzā dziļi jo dziļi. Suns bija pārvērties atpakaļ par prezidentu un neko neatcerējās par to kā Miķelis viņam palīdzēja. Ja prezidents būtu zinājis, ka viņu izglāba Miķelis, viņš būtu dāsni Miķeli apbalvojis, bet prezidents nezināja. Arī Miķelis nezināja ko viņš ir izglābis.
Miķeļa dzīve turpinājās, šovakar viņš ies pie kaimiņa no cūku zarnām desas taisīt. Daudz darāmā, jāizgriež zarnas uz āru, jānomazgā visi mēsli, jāsamaļ gaļa un jāiebāž zarnās. Par to gan viņam tiks paprāvs desas gabals.
