money makes the world go round? no - it's sex actually.

Pēdējais ieraksts trāpīja kā naglai uz galvas tam, par ko pati pēdējās pāris nedēļas
lauzīju savu skaisto galviņu. Pirmkārt, liekas dīvains apzīmējums "Cik bieži JĀBŪT seksam?",
jo seksam jau nav jābūt, nav jau tā, ka ir kāda mistiska "fuck-fairy", kura ierodas mirklī, kad
jābūt seksam. Tas taču vienkārši notiek, vai ne?
Bet vispār jau tādas pārdomas droši vien saistītas ar kaut kādu iekšējo nedrošības sajūtu,
kas visizteiktākā jau ir tieši attiecību sākumposmā - līdzko vienreiz puisis seksu negrib,
tad jāķeras pie asarainām filmām un šokolādēm, jo tas jau nozīmē, ka viņš mani vairs
negrib vispār, vai ne? Muļķības.
Vēl lielākas muļķības ir tikai tās, ka vīrieši grib seksu visu laiku, kamēr sieviete ir tā, kura
teju ar roku dzelžiem pie gultas jāpieķēdē (kaut gan tas izklausās jau nu dikti kārdinoši
manā perversajā prātā), lai viņa atdotos. Arī es esmu runājusies ar savām draudzenēm un
uzklausījusi sūdzības, ka viņām gribās, bet puika tik atmet ar roku vai nomurmina, ka "šodien nē".
Tā kā - piedrāzt Holivudas stereotipus par mūžīgi gribošajiem mačo, kuru
locekļi lec gaisā katru reizi, kad parādi krūštura lencīti. Būtu jau labi, neteikšu, ka sūdzētos,
ja pietiktu man tikai savus mēžģīņu brīnumus parādīt, lai vīrietis būtu gatavs gultā lekt.
Bet pie visa ir jāpiestrādā - jārespektē otra nogurums un jāpadara katru reizi īpašu.
Jo galu galā - vai tad sekss ir kaut kāda sacensība pārīšiem - kurš no mums ir gribošāks?!
Galvenais jau nav kvantitāte, bet kvalitāte! Tāpēc labāk lieku reizi nopūsties un apēst tāfelīti šokolādes,
kad puika noguris aizmiegt tev blakus - kāpēc samierināties ar ierasto iekšā-ārā kniebienu, lai
arī tas būtu katru dienu, ja vari paciesties un reizi nedēļā izārdīties pa gultu tā, ka pēc tam visu dienu
atceroties detaļas klusi ķiķini pie sevis un jūti, ka sārtums vaigos iesitas.
Dzīšanās pēc seksa tikai tāpēc, lai būtu sekss, noved tikai pie paša jēdziena notrulināšanas -
protams, ka tā ir pakļaušanās mūsu dzīvnieciskajiem instinktiem, baudas gūšana un vēl simtiem
fizioloģisku procesu, bet pamata jau tā ir divu cilvēku vienošanās otram atklāties daudz
intīmāk un dziļāk, nekā jebkuram citam. Un tāpēc, kad kādu esi atradis, tad samierinies,
ja kādreiz jāpakarina savs libido uz pakaramā blakus mēteļiem un šallēm - cilvēki
nav mašīnas un dzīve un porno. Ne katrs santehniķis, kas ienāk "tīrīt tavas trubas"
uzreiz neizģērbsies un neizkniebs turpat uz vannas malas.

Dzīve paliek dzīve - un arī sekss dzīvē ir daudz sarežģītāks un diemžēl arī emocionāli
piesātinātāks, nekā to attēlo filmās, grāmatās un žurnālos - netaisos runāt par jūtām,
jo gaudulīgas sarunas "par mums" nav manā stilā. Bet padalīšos tikai ar to, ka esmu
samierinājusies ar faktu, ka vīrieši tiešām nav seksa-mašīnas, kā arī tas, ka es
grib biežāk, vairāk, dīvaināk un neķītrāk, nekā viņš, nenozīmē, ka esmu nimfomāne.

Tāpēc es novilkšu savu mežģīņu apakšveļu, ielīdīšu vecos bokseršortos, ēdīšu šokolādi un skatīšos
seriālus, ja redzēšu, ka puika vienkārši grib izgulēties. Kurš guļ, tas negrēko.
Un ar seksu arī nenodarbojas.