Laikam jau būtu loģiski šo jauno ierakstu sākt ar to, ka, lai arī cik glaimojoša manai meitenes sirsniņai nešķistu debate par to, vai esmu vai neesmu īsta, tomēr vēlos paziņot, ka neesmu Bumbiera bagātīgās fantāzijas auglis - esmu tikpat īsta kā Merkele vai paģiru izsalkums. Turklāt, tā kā esmu nolēmusi uz komentāriem neatbildēt, lai saglabātu intrigu un netīši neiesaistītos neauglīgās diskusijās, tad ziniet, ka komentāru kuluāros var maldīties "berlīnietes" alter-ego un viltvārži.
Man ļoti patiktos radīt ilūziju, ka rakstu savus mazos rakstiņus gluži kā Kerija Bredšova - sēžot pie sava laptopa ar cigareti pirkstos, malkojot "Cosmopolitain" kokteilīšus, tērpta puscaurspīdīgos naktskreklos, bet realitāte allaž ir nedaudz skaudrāka - smēķis gan pirkstos ir, bet dzīvoklis ir tik auksts, ka kokteilīšu vietā ir tēja/kafija/lēts vinārs vai karstvīns, bet caurspīdīgo naktskreklu (kura manā garderobē nemaz nav - vilšanās visiem perveļiem) nomainījušas vilnas zeķes un silts, pūkains halāts - nu seksīgi bez gala. Taču tur jau ir interneta burvība - varat jau iztēloties mani kā īstenu bārbiju, kura uzkrāso lūpas un ietērpjas tīkliņzeķēs, lai tapinātu kārtējo bloga ierakstu.
Pēdējā laikā man ir bijis daudz sarunu par un ap dažādām seksuālām fantāzijām, kad man tika uzdoti jautājumi par to, kādas dīvainas lietas man sagādā baudu un kādi ir mani dīvainie fetiši. Īstenībā nedaudz apjuku - laikam jau pie vainas tas, ka visi iepriekšējie sakari ir bijuši vai nu tik lielā pālī, ka runāšana par tādām lietām nekad nenāk prātā, jo parastais pēcpāļa kniebiena kodekss pieprasa to, lai par to vairs nekad netiktu runāts (kas notiek vafelē, tas paliek vafelē?) vai arī sakari bijuši ir tādiem puišiem, kuriem vispār runāšana nav stiprākā puse. Tā nu uz šiem jautājumiem īsti nespēju atbildēt, jo īsti neko pārāk frīkainu nespēju izdomāt, jo laikam jau manas dīvainības vairāk ielavās ikdienas dzīvē, nevis gultā - piemēram, nespēju paciest, ja tualetes papīra rullis tiek uzlikts uz otru pusi, cilvēki, kas šķauda vairāk kā trīs reizes pēc kārtas mani noved izmisumā, un nespēju aizmigt, ja neesmu pirms gulētiešanas izmazgājusi virtuvi. Tāpēc jutos tīri pārliecināta, ka mazie sīkumiņi, kuri gultā man šķiet patīkami jau nekas pārāk dīvains nav - galu galā mana fantāzija nav kļūt par Ziemassvētku vecīša mazo palīdzi vai neķītro apkopēju. Taču izrādās, ka arī tādi sīkumi kā košana un vēl šis tas var tikt iztulkots kā kaut kas dīvains. Bet tomēr atklāju, ka labāk ir atmest kaunu (mana recepte - no sākuma iztriekt pusi pudeles ruma, tad mēle raisās ne tikai uz runāšanu vien...) pie malas un šaut tik vaļā - beigu beigās var attapties ar visu kaklu zilumos, bet ļoti apmierināta! Tālākos sīkumos neiedziļināšos, jo lēdija par savām uzvarām nerunā.
Kārtējo reizi arī saskāros ar dīvaino dubultstandartu, kas attiecas uz bijušo partneru skaitu sievietēm un vīriešiem - kaut kā tomēr joprojām puisis ar daudz kniebieniem ir īsts mačo,
bet meitene ar daudziem bijušajiem - mauka. Neviens jau acīs nesaka, bet padomā. Taču arī pati
par sevi varu teikt - tomēr kaut kāds skaita limits arī man ir, kad domāju par vīriešu varoņdarbiem - kad puisis paziņo, ka viņam ir bijis vairāk jau 20 meiteņu pāris gadu laikā, man tomēr arī gribas nosvilpties (ja vien es to prastu) un izkliegt: "Mauka!" sievietes ir kārdinātājas, kuras nabaga nogribējušamies puišeļiem nedod.
Varu pačukstēt noslēpumu, kuru tomēr sievietēm patīk paturēt pie sevis - meitenēm arī gribas kniebties! Bet tāpēc, ka valda dīvainais uzskats, ka meitenes seksu grib tikai tāpēc, lai pēc tam puisi ievilinātu attiecību cietumā, gaidītu turēšanos rociņās un salkanas iesaukas kā "zaķītis" un vēl citi derdzīgi dzīvnieciņi, ir tīri grūti atrast vienkāršus sakarus. Cik daudzus vakarus neesmu pavadījusi ar savām draudzenēm, triecot vīnu, klausoties agresīvu beibju mūziku un besoties par to, cik nenormāli gribas seksu! Tika pat slēgtas derības, kura pirmā beidzot dabūs atkal nokniebties. Bet redz kā - vai nu visi puiši ir "savējie", kuri tevi jau uzskata par tādu draugu, ka aizmirst pat to, ka kož aliņus kopā ar būtni ar lieliskākajām krūtīm pasaulē, vai arī viņi domā, ka "nē, nē, šitā jau pēc tam mani gribēs pie vecākiem vest!" Meli! Stereotipi nogalina meiteņu tiesību uz mežonīgiem vienas nakts sakariem (vai tad es vainīga, ka nespēju pārģērbties par 15-gadnieci bez morālās nostājas un gorīties itāļu sekstūristu priekšā?)!
izmanto "m..." vārdu - un nē, es nedomāju "mauka", bet gan "mīlēties" - un, ejot pa ielu, saņem mani aiz rociņas. Galu galā, neesam vairs 3. klasē, kad pa gaiteni varēja pārvietoties tikai ķeroties pie blakus sēdētāja sviedrainās ķepas.
Tā kā, meitenes un zēni, brašie oktobrēni - nav ko turēt sveci zem pūra! Tumsā visādas interesantas štellītes var atrast - vajag tikai tieši paprasīt! Kaut gan nezinu pārāk daudz puišus, kurus tomēr līdz nāvei nepārbiedētu teksts no meitenes lūpām: "Novelc bikses, mazais, esmu nogribējusies!"
