Hola - Bola pēdbola fani!!!
Vakar kā auksta šalts pār Manchester United kluba spēlētāju un treneru galvām pārskrēja pretinieku Chelsea futbolistu spēlēt prasme un cīņas spars. Protams, varam jau to visu nonivelēt uz to, ka tā tomēr ir UEFA čempionlīgas fināla spēle, vai arī iebraukt otrā grāvī - visi ir savākušies un pauž reālu vēlmi normāli satusēt uz futbola laukuma. Vismaz tā varētu domāt Mančesteras fani. Bet nē, vakardienas UEFA čempionlīgas fināla spēle tiešām bija fināla cienīga spēle, jo neba kurā katrā mačā spēle noslēdzas ar pēcspēles soda sitienu sērijām.
Man vislielākais pārsteigums bija tas, ka spēles galvenais tiesnesis Luboš Mičels (Luboš Michel`) no Slovākijas, kuram vakar tieši bija dzimšanas diena (un tā nu viņam iznāca tāda kā dzimšanas dienas dāvana, jo iepriekš šāda ranga mačus nebija tiesājis (nabadziņš)) pārsteidzoši maz "plātījās" ar dzeltenas un sarkanas krāsas lapelītēm, kas jau vien liecina par patiesi jauku pēdbumbas spēli. To visu papildināja abu komandu teritoriāli tehniski neviendabīgā rakstura spēle, kur ātri uzbrukumi mijās ar aizsardzību jeb vakardienas spēles kontekstā - ciešu drūzmēšanos pie saviem vārtiem, traucējot ne tikai vārtsargam pelnīt savu maizi, bet arī dauzot viens otram degunus ar galvām. Nu, jā - sportā jau mēdz gadīties visādi..
Vakar kā auksta šalts pār Manchester United kluba spēlētāju un treneru galvām pārskrēja pretinieku Chelsea futbolistu spēlēt prasme un cīņas spars. Protams, varam jau to visu nonivelēt uz to, ka tā tomēr ir UEFA čempionlīgas fināla spēle, vai arī iebraukt otrā grāvī - visi ir savākušies un pauž reālu vēlmi normāli satusēt uz futbola laukuma. Vismaz tā varētu domāt Mančesteras fani. Bet nē, vakardienas UEFA čempionlīgas fināla spēle tiešām bija fināla cienīga spēle, jo neba kurā katrā mačā spēle noslēdzas ar pēcspēles soda sitienu sērijām.
Man vislielākais pārsteigums bija tas, ka spēles galvenais tiesnesis Luboš Mičels (Luboš Michel`) no Slovākijas, kuram vakar tieši bija dzimšanas diena (un tā nu viņam iznāca tāda kā dzimšanas dienas dāvana, jo iepriekš šāda ranga mačus nebija tiesājis (nabadziņš)) pārsteidzoši maz "plātījās" ar dzeltenas un sarkanas krāsas lapelītēm, kas jau vien liecina par patiesi jauku pēdbumbas spēli. To visu papildināja abu komandu teritoriāli tehniski neviendabīgā rakstura spēle, kur ātri uzbrukumi mijās ar aizsardzību jeb vakardienas spēles kontekstā - ciešu drūzmēšanos pie saviem vārtiem, traucējot ne tikai vārtsargam pelnīt savu maizi, bet arī dauzot viens otram degunus ar galvām. Nu, jā - sportā jau mēdz gadīties visādi..
Krištianu Ronaldu vs. Terry
Tomēr pati deskriptīvi sensitīvākā mača daļa bija saistīta ar pēcspēles soda sitienu izpildīšanu, kur vislielākās treneru (arī paša sera Fērgusona) cerības tika saistītas ar Ronaldo, kurš bija viens no sitienu izpildītājiem, taču pamanījās satriekt savu dūšu tik dziļi bučos, ka Čelsijas kluba vārtsargam Petram Čeham atvairīt viņa vārgo, samocīti sisto bumbu bija tīrais nieks. Pats Ronaldu pēc sitiena izpildīšanas izksatījās it kā būtu nonācis kādā citā pasaulē. Parasti tādu situāciju "es nobijos, sitot pendeli" es saucu par reālu zāģi, kas pašu Ronaldu turpināja zāģēt līdz brīdim, kad Terijs (Terry), paslīdot un vienlaikus sitot bumbu vārtu virzienā, trāpīja pa vārtu stabu, nevis vārtos, kā tas būtībā pēdspēlē ir plānots. Tā jau nebūtu nekas īpašs, bet Terija iespējamais vārtu guvums būtu atnesis Čelsijas klubam pirmo UEFA čempiona titulu kluba vēsturē, taču Mančestras klubam tas izrādījās jau kārtējais.
Brīdī, kad Mačestras golkīpers (sorry - vratarjs) Van der Sārs (Van der Sar) atvairīja uzvaras bumbu, Terijs savu galvu noslēpa trenera azotē gluži kā strauss, lai ļautu vaļu bēdām, savukārt Mačestras uzvara paglāba Krištianu Ronaldu no lielākā kauna traipa viņa pašreizējā dzīves laikā, jo, ja Terijs būtu guvis vārtus, tad Mančestras zaudējums gultos kā reiz uz Ronaldu pleciem.
Tāds nu vakar bija pēdbola mačs, kurš pasaulē bija unikāls divu iemeslu dēļ:
1) mačs sākās 21., bet beidzās 22.maijā;
2) īpaši šim mačam bumba bija pārklāta ar īsta zelta putekļiem.
