Nostaļģiskā ceturtdiena
Vakar, 10.aprīlī, Arēnā "Rīga" notika jau trešais Āfrikas meitenes Sezarijas Evoras (Cesaria Evora) koncerts, kurš nu jau kārtējo reizi pierādīja, ka Latvijas publika ar prieku gaida šo baskājaino mornu karalieni. Ja iepriekš laime un prieks, kas staro no Sezarijas Evoras, bija sasniedzams tikai izredzētajiem, jo 2 iepriekšējie koncerti notika Nacionālajā operā (un vēl klāt jāskaita iespaidīgais biļešu cenu sortiments (no 50 līdz 150 latiem)), tad tagad to varēja izbaudīt lielāks skatītāju daudzums.
Vai mēs saprotam šādu mūziku
Pašā koncerta sākumā acīmredzama bija stagnējošā dažbrīd pat mietpilsoniskā ziemeļu puslodes koncertu apmeklētāju attieksme pret koncertiem kā tādiem. Ar to es domāju - atnāk, apsēžas, nedaudz paklapē ar plaukstām, pieceļas un aiziet. Protams, ir koncerti un vietas, kur tā ir pieņemts un kur to uzskata par nerakstītu likumu. Bet divi vārdi - Sezaria Evora - nozīmē - mācieties baudīt dzīvi!!! - tātad aizmirstiet par likumiem vai kanoniem. Tieši to vakar Sezarija Evora arī darīja, iznīcināja ziemeļnieku stagnējošo kultūras tradīciju, dejojot ar basām kājām, iznīcināja priekšstatus par koncertu "parasto" gluži kā ceļa rullis, nojaucot ne tikai iepriekš minētās mietpilsoniskās tradīcijas, bet likvidējot arī telpas sajūtu. Koncerta laikā nebija nekādas nozīmes vai tu sēdi parterā, kur par biļeti esi šķīries no aptuveni 45 - 50 latiem, vai zāles sānu malās par 15 latiem, vai arī pie galdiņiem, kur 1 vieta maksāja no 70-80 latiem, jo atskanot burvīgajiem Brazīlijas un Karību jūras reģiona ritmiem visi dejoja līdz - tie, kas varēja, dejoja turpat pie sēdvietas, kam gadu bija tā pavairāk, tie savukārt ar plaukstām sita ritmam līdzi. Turklāt dejošanu atviegloja ārkārtīgi atraktīvi aktīvie vijolnieks un saksofonists, kuri dziesmas izpildījuma laikā rādīja deju soļus, lai varētu padejot pie attiecīgā "gabala".
Kas notika uz skatuves
Ja arī lielākā pasaules daļa sajūsmā izpleš acis par to, ka Sezarija Evora ir vienīgā dziedātāja pasaulē, kas uz skatuves uzstājas ar basām kājām, tad vakar šim faktam pievienojās vēl pāris. Proti, koncerta laikā Sezarija Evora nekautrējās apsēsties pie maza apaļa galdiņa skatuves viducī, uz kura bija nolikta ruma pudele un glāze, atvērt pudeli un ik pa mirklim nobaudīt šo dzērienu. Sākotnēji publika to uztvēra nevienprātīgi, bet, atskanot jaunai dziesmai, uztvēra tieši tā kā bija nepieciešams - normāli. Taču visvairāk par visu publiku pārsteidza tas, ka Sezarija Evora turpat pie tā paša mazā galdiņa atvēra cigāru etviju un aizsmēķēja īstu Latīņamerikā ražotu cigāru. Ņemot vērā publikas lielās ovācijas un aplausus, acīmredzot, visi jau bija iejutušies kādā no Dienvidamerikas nelielajiem pilsētu bāriem, kur piesmēķētā telpā turpat pie galdiņiem ir izveidots mazs paaugstinājums, ko mēs dēvējam par skatuvi, bet tur to sauc par "palco", un kur tiek dziedātas ne tikai mornas, bet arī cita veida latīņu ritmi, un pilnīgi visi kā viens ļaujas dejas un mūzikas valdzinājumam. Tajā zemē visi minētie fakti ir ikdienišķas lietas, par kurām var gan ironizēt, gan par tām dziedāt. Vienlaikus man ir patiess prieks, ka Latvijas iedzīvotāji šādā koncertā spēj uztvert to pasakaino ainu, kuru uzbur neatkārtojamā Sezarija Evora un kādā šī mūzika un dejas patiesībā dzimst.
Obrigado, Cesaria! Muito obrigado de ti!
