Mareku satiku pavisam nejauši, skrienot no pusdienām atpakaļ uz darbu. Sarunājām vakarā saskrieties, pasēdēt bārā, pasūkt aliņu un papļāpāt. Man patika, ka izpalika klišejiskie - kā iet, ar ko nodarbojies, kā privātā dzīve, precējies vēl neesi? Ne man ne viņam neinteresēja šie vispārējie jautājumi, sociālais fons. Un par to es vienmēr Mareku esmu cienījis, viņu arī interesēja labas idejas un cilvēki, ne fons, nekādas sociāli kognitīvās teorijas iezīmju.
Mareks ieradās ar kādu desmit minūšu nokavēšanos un izskatījās kā vidusmēra cilvēks pēc nogurdinošas darba dienas - noguris. Viņš bija augumā garāks par mani un jau tas vien manī izraisīja kaut kādu bijības devu, ar centimetrus desmit gariem, izspūrušiem matiem un pieredzes nogurdinātām acīm. Malkojot alu, pārcilājām kopīgi pazīstamos cilvēkus un to rakstura iezīmju iedarbību uz tālāko likteni. Mareks atcerējās vairāk cilvēkus nekā es pirmajā brīdī, un arī zināja par viņiem vairāk, zināja kurš kur un par ko strādā, kā ir iegrozījusies dzīve.
-"Klau, Marek, ja jau tu tā par visiem visu zini, tad jau esi kļuvis sociāli aktīvs, cik atceros tu tāds nebiji, mūždien biji pārņemts ar savām idejām, jaunām programmām.."
-"Arī tagad neesmu, tiesa, vairāk komunicēju ar šiem internetā, facebook, twitter, draugos, skype, kur nu kurais. Vispār man liekas, ka internets, lai arī lieliski palīdz komunicēt, tomēr attālina cilvēkus, ja ne attālina, tad vismaz atsvešina. Nesen mēs te savācāmies bariņš ar cilvēkiem, domubiedriem, viens otru dzīvē pat redzējuši nebijām. Protams, ka mēs lieliski sapratāmies, jokojām, smējāmies, kā nekā vienā grupā un sarakstījušies jau kādu laiku bijām. Bet pēcāk.. zini, dīvaina sajūta, kā ar sievietēm, pēc tam, kad esi pateicis viņai par savām jūtām, varas stafete tiek nodota viņu rokās. Pēc šī stratēģiski neizbēgamā gājiena tev jau ir jārēķinās ar viņas vēlmēm un laikiem un tu pats paliec otrā plānā. Idejiski jau nav nekā slikta, atrasties sievietes otrā plānā, taču tas maina attiecības pašos pamatos, rodas savāda pašapmierināta augstprātība, neizskaidrojama, taču mulsinoša. Un zini, tāpat bija arī ar tiem kolēģiem, ne visiem, protams, bet bija. Neesam jau pediņi un nepuļķējam viens otru ar varas kociņiem, taču.. brīdī, kad cilvēks atklājas, viņš pagriež savu ievainojamo pusi. Kamēr esi tur, internetā, tu vari būt brutāls vecis, kurš rīta kafijas vietā izdzer 0.7 un uzsēdina sev uz sejas nemazgātu sievieti, taču reālā kontaktā daļa šī farsa zūd un nereti kāds tevī ir vīlies. Ne jau tā, ka kāds teiktu, ka esi idiots un sola iesist pa degunu, bet tomēr, plīvurs nokrīt un nu jau tev ir kaut kādas saistības, nemanāmi diedziņi, kuri nu jau uzspiež tev uzvedības kritērijus, kuriem ir jāatbilst tavai patiesajai būtībai. Un tajā brīdī anonīmā interneta burvība uzliek slogu."
-"Es parasti internetā tikai ar meitenēm iepazīstos."
-"Man arī bija tāds posms, bet tur jau ir vieglāk noturēt buras, notēlo teātri līdz galam, līdz gultai, ja tas ir tavs plānotais tikšanās gals, taču, tikko tu viņai atklāj savas jūtas, tāpat parādās varas puļķa nodošana, tāpat parādās neredzami diedziņi ar kuriem tev ir jārēķinās un kas iespaido tevi pašu, to, kas esi, to, kas vēlies būt.."
-"Domā šī situācija tikai internetā darbojas?"
-"A huj viņu zina, tik plaši es vēl neesmu domājis. Un ko domā tu?"
