Sen senos laikos, kad saule vasarās spīdēja ļoti, ļoti, bet ziemas bija bieza sniega pilnas, kādā mazā un tāltālā Latvijas nostūrī dzīvoju es. Bija man tajos laikos viena laba lieta. Tā atradās pie sienas, pareizāk sakot, uz tapetēm uzlīmēta, par ko tēvs, katru reizi to ieraugot, sirdījās. Tas bija plakāts.. Saprotams, ka tas nebija kādas fotomodeles kailfoto, jo tad tēva reakcija droši būtu saprotošāka. Tas bija plakāts, uz kura bija auto. Ak, kā sažņaudzās mana mazā sirsniņa katru dienu uzlūkojot to burvīgo un skaisto mašīnu! Katru dienu es sapņoju, ka kādreiz izaugšu liels un tad es noteikti braukšu ar tādu mašīnu kaut līdz pasaules malai. Tā gāja gads aiz gada, mats aiz mata jau krāsojās sirmā pavedienā, taču tālāk par plakāta vērošanu netiku. Lielie pārmaiņu laiki, lielvētras un lielputeņi nāca un gāja, bet ar katru dienu man kļuva arvien smagāk. Es iekšēji sāku lūzt.. Problēma bija tā, ka man nebija un joprojām nav autovadītāja apliecības. Tā mans sapnis par braukšanu ar plakātā attēloto auto sāka plēnēt līdz brīdim, kad iestājos autoskolā, taču tajā visā man nepatika viena lieta - bija jāmācās. Karoče ar to visu mācīšanos sanāca sūdi vagā, jo es nenoliku eksāmenu, tāpēc, ka, redziet, es nepareizi saprotot ceļazīmes. Spriediet paši.
Beigās vēl jāatzīmē, ka autovadītāja apliecības man joprojām vēl nav un, visticamāk auto plakātā tā arī visu laiku paliks mans nepiepildītais sapnis..
