Kaut kā vienā mirklī Rīga iedūra sirdī ar mietu – priekšnieks pervelis, kam patīk ap jaunām dāmām gramstīties, dienas un naktis pavadītas ar mūžīgo akcij-dzērienu „Hektors”, kamēr nav iespējams saprast, kur un kāpēc, un ar ko pamosties no rīta, naudas nav nekad un nevienam. Un visam vēl pa virsu acīs un ausīs lej tādas superštelles kā „Latvijas zelta talanti”, tā nu izpārdevu gadu laikā sakrāto mantību – gan lupatas, gan Centrāltirgū sensenos laikos iegādātos 3 latus vērtos diskus, sakravāju mantiņas un devos pasaulē laimi meklēt, par pirmo punktu izvēloties bratwurst un oktoberfest karaļvalsti Berlīni, kura man nemanīti piepeši bija kļuvusi par visas pasaules frīku centru. Nu ko, tā pa smuko jau vairākus mēnešus esmu iestrēgusi starp Merkeles nīšanu, panku anti-fa gājieniem un lēto aļāku. Nesūdzos. Bet pāris lietas tomēr neķer.
Visām jaunām meitenēm māmiņa allaž ir teikusi, lai neļauj puikām līst zem svārkiem. Modernākas māmiņas (kā manējā) vismaz iesaka piekopt drošu seksu – prezervatīvi, tabletītes, visādas citas štellītes, kas izgudrotas, lai nebūtu piepeši jāattopas ar bēbi uz rokām. Taču vienmēr jau var sanākt visādi – klasiskākais variants būtu prezervatīva mūžamizturīgās gumijas negaidīta padošanās hārdkora seksa priekšā vai elegantākais variants – kad iedzerts tik daudz, ka ne tikai neienāk prātā par tādiem sīkumiem kā prezervatīviem iedomāties, bet reizēm pat lielie caurumi atmiņā īsti neļauj nemaz atcerēties, vai sekss ir bijis, kur ir bijis, ar ko un kur nu vēl vai drošs sekss! Bet Rīgā jau kaut kā tomēr vienmēr iznācis no šādiem starpgadījumiem izvairīties, no rīta aizpampušām acīm un kauna izteiksmi sejā ierodoties aptiekā, kur vienmēr strādā viskonservatīvākā paskata omīte, kurai seksa nav bijis kopš piecdesmitajiem un, tiekot pāri nosodošajiem skatiem un sajūtu, ka pat čeks tiek iedots ar lielu pārmetumu, iegādāties tā dēvējamo avārijas kontracepciju. Lai arī ir jau zināms, ka tā ne vienmēr iedarbojas, bet vismaz sirds mierīga, ka viss iespējamais lietas labā ir darīts.
Bet Berlīnē negaidīti attapos, ka esmu ielaidusies internacionālā sakarā – pāris glāzes vīna, neliels flirts, ērta gulta, viss kā filmās! Līdz mirklim, kad bija dzīvē jāizdzird „Houston, I think we have a problem”, kas seksa laikā nekad neko labu nenozīmē. Laikam jau tomēr daži prezervatīvi ir domāti tikai tam, lai astoņgadnieki tos pielietu ar ūdeni un mestu uz galvas omītēm un kaķiem. Tā nu sestdienas rīts sākās ne tikai ar galvu reibinošām paģirām, bet arī ar gājienu uz aptieku, kur manas vājās vācu valodas zināšanas vēl vairāk apgrūtināja kauns, kad kārtējai Frau ar brillēm un vanaga skatienu kā 3. klases latviešu valodas skolotājai, bija jāizskaidro, ka gadījusies tāda problēma un ka vajadzētu tā kā avārijas kontracepciju. Frau cieši palūkojās uz mani, jutu, ka kaklā iestrēgst kamols, un viņa noteica, ka tādas lietas Vācijā pārdod tikai ar recepti. Rokas notirpa un, saķērusi galvu, atgriezos pie nozieguma līdzdalībnieka, lai sūdzētu savas bēdas. Un tā sākās „Gredzenu pavēlnieka” cienīgs ceļojums pa visām Berlīnes aptiekām, naivā cerībā, ka iespējams, kāda no tām kāda izpalīdzīgāka Frau iežēlosies par nabaga austrumeiropiešu meiteni, kura lauzītā vācu valodā mēģina izskaidrot, ka „prezervatīvs – kaput!”. Bet aptiekas jau fiksi bij paspējušas aizslēgt duravas un tā nu neatlika nekas cits, kā vien meklēt tuvāko slimnīcu – kārtējo sterilo labirintu, kurā ienākot, pretī neskrien dežūrējošais eņģelis Stefānija, bet ir tikai simts un viena norāde nesaprotamā valodā. Tā nu papildus visam vēl teju pie katra lodziņa bija atkal un atkal jāstāsta sava problēma, līdz beidzot pēc trešās reizes, kad stāstu jau biju iekalusi galvā kā dzejolīti un kaunu jau sen bija nomainījis vienkārši noguris izmisums, mums paziņoja, ka jādodas uz slimnīcu citā Berlīnes galā.
Metro mūs aizveda uz tuksnesi, kur bija tikai mazās piepilsētu mājiņas, veci cilvēki un neviens, kuram būtu kāda nojēga, kur slimnīca atrodas. Pēc ilgas klejošanas un lamāšanās atradām līdzīga paskata ēku, pie kuras pīpoja nīgra paskata madāma, eleganti stāvot zem zīmes „Smēķēt stingri aizliegts”. Daudzie kuluāri noveda pie izpalīdzīgas madāmas, kura paziņoja, ka viņai nepieciešams arī mans urīns. Nopriecājos, ka pavaicāju, vai man tas jānes viņai atpakaļ, jo noliedzošā atbilde izglāba mani no iespējami neērtās situācijas, kad ierodos cilvēku pilnā telpā ar siltu plastmasas krūzīti, kuru neviens nevēlas pieņemt… Tā nu atstāju trauciņu tualetes kabīnē, nobrīnoties par sistēmu, kad ārstiem jāiet pa tualetēm meklēt tur atstāti urīna paraugi.
Pateicoties EVAK kartei vismaz mani uzreiz neizmeta no slimnīcas telpām, samaksāju 10 eiro par klīnikas pakalpojumiem un devāmies gaidīt rindā kopā ar diviem citiem pārīšiem, kuri arī izskatījās tīri nervozi un neviens no viņiem neizskatījās pēc laimīgiem topošajiem vecākiem. Pēc stundas sēdēšanas un iemigšanas uzgaidāmajā telpā manu uzvārdu nosauca dikti sirms un mīlīgs vācu ārsts, kurš laipni izskaidroja visādas interesantas lietas par to, kā es varu sākt nekontrolējami vemt vai asiņot no šīs brīnumtabletes, klāt vēl piemetinot, ka slimnīcā tādas nepārdod, tā kā mums jāiet uz informācijas centru, kur iedos diennakts aptieku adreses.
Informācijas centrā mūs sagaidīja joprojām īgnā pīpējošā madāma, nobolīdama acis par to, ka atkal jau kādam vajagot diennakts aptieku, iedeva adresi un visbeidzot izgājām laukā jau piķa melnā tumsā.
Aptiekas apmeklējums šķita kā sapņa piepildījums, kaut arī apziņa, ka par vienu mazu tabletīti tiek maksāti 16 eiro šķita nedaudz šķebinoša – varbūt tādēļ tā varot izraisīt nekontrolējamu vemšanu? Bet vācieši jau tomēr arī lāga cilvēki – atverot aptiekas maisiņu, ieraudzīju, ka blakus mazajai tabletītei ielikta arī paciņa papīra salvešu – varbūt tai vemšanai, varbūt asarām, kas to lai zina! Vienīgais, kas palika skaidrs pēc drausmīgākās sestdienas izklaides pēdējo gadu laikā – Berlīnē sekss ir pārāk dārgs. Tad jau labāk ies no rītiem un vakaros skriet. Tas vismaz par brīvu, un bērnus arī nesagādā.
Statistika
