Piektdienas vakars.. Sēžu bārā kopā ar vēl dažiem ciliņiem, kuri laikam lietas ne vienmēr izprot tāpat kā es un tādēļ mums diezgan bieži sanāk stičkas savā starpā. Ne jau tā, ka sanāk, bet vairāk sanāk kā nesanāk, jo ja nesanāk, tad kā lai zina, ka sanāk, loģiski – vai ne? Nu vot, ibio, man arī tā liekas, kaut gan, ja liekas, tad var sasisties. Karoče zīmējiet savu uzmanību uz to, ka ļoti bieži mani kolēģi man uzdod jautājumus, kurus viņi nemaz neuzdod, vai vismaz pie sevis domā, ka neuzdod, bet patiesībā uzdod un tas reāli besī ārā. Besī ārā ne jau tāpēc, ka uzdod, bet tāpēc, ka uzdod stulbus jautājumus, turklāt tāda taipa, uz kuriem atbildes paši zina. Aizdomājos – laikam grib pārbaudīt manu stulbuma līmeni. Hhmm..jā, man pašam arī būtu interesanti to uzzināt. Piemēram, tajā pašā dienā bārā viens man jautā: „Tu zini, ka tu esi idiots?” Ibio, ko tu ar to domāji? – gribēju pajautāt pretī, bet uz brīdi noturējos.. mana dūre jau bija sažņaugta tik cieši, ka sajutu kā tā pulsē.. tik stipri, ka šķita tūdaļ aiz spiediena kauli sakusīs vienā veselā .. Es mirkli pasēdēju, iedzēru, uzvilku kājās zeķes un tad saku tam tipam, seju savilkdams negantā vieplī: „Kāpēc man būtu jāzina, tas, ko tu domā, ka es nezinu, taču patiesībā, tu zini, ka es zinu to, ko tu zini un tagad tu gribi, lai es to zinu tikai tāpēc, ka tu jautā, vai es to zinu?” Šis apklusa.. es aizdomājos – laikam neprecīzi izteicos, bet labi, novilku zeķes un dzeru tālāk.
Tad pēc kāda brīža bārā iepeld kāda jauka būtne, kas bija tik jauka, ka man piepeši gribējās atbrīvoties no spiedīgajām apģērba daļām. Viņa piepeld pie mana galdiņa, nedaudz noliecas, es automātiski ievērtēju dekoltē dziļumu un, protams, pārējos pribambasus, jau tūdaļ sāksim bazāru un te piepeši viens ērzelis no bāra otrā gala rupjā balsī man sauc: „tu – jā, tu, idiņ, es gribu, lai tu viņai izmaksā aliņu!” Es, protams, uz pauzes. Pēc mirkļa attopos, un viņam aiz laipnības šim saucu atpakaļ: „Ibio, ko tu ar to domāji?” Nu šamējais, kā jau krutais mēns būdams, atkārto to pašu frāzi. Es neko daudz nestresodams, iedzēru pāris malkus, atkal uzvilku zeķes, aizgāju līdz tam tipam bāra otrā galā, sažņaudzu abas dūres kaujas pozā, nedaudz atliecos atpakaļ, atvēzējos un.. jautāju: „Klau, kāpēc tu esi tik nelaipns?” Šamējais no mana jautājuma teju no krēsla nogāzās – es savukārt nodomāju, cik tomēr mūsdienās neaudzināti cilvēki.. Un tas amplis grib, lai es gribu to pašu, ko grib viņš, kaut gan tajā brīdī es patiešām gribu to, ko arī tas amplis grib, bet viņš pats neapzinājās, ka viņš patiešām grib, lai es gribu.
Hhmm.. tiešām savādi ir tie cilvēki..
