Es Tevi vakar redzēju, Tu gāji prom no jūrmalas. Es zinu, ka tā biji Tu, jo mani pārņēma tās neaprakstāmās spiedīgās sajūtas pakrūtē. Tu noslaucīji smiltis no kājām un ieāvi tās mazās korķa koka zandalītēs. Es nevarēju pieiet Tev klāt, es baidījos, jo atceros kā mēs izšķīrāmies un kādus nepiedodamus vārdus es Tev veltīju. Es vēl joprojām nevaru sev to piedot, es Tevi tik ļoti mīlēju un tik ļoti sāpināju. Tu esi iesēdusies manā atmiņā un manā sirdī, es spēju tikai vārguļot un tukši eksistēt bez Tevis. Es sev to nekad nepiedošu, ja nemēģināšu labot to, kas starp mums ir noticis. Ja pasaulē arī notiek tā, ka ir tikai divas sirdis, ka kādi cilvēki ir paredzēti viens otram, tad Tu esi mana otrā pusīte, mana dzīves gaisma, mana saulīte. Kā gan es varēju visu tā salaist dēlī? Izlaist no rokām savu laimi, nē, ne tikai izlaist, bet brutāli izmest un samīdīt dubļos. Lūdzu, neatbildi uzreiz, apdomā visu par un pret, varbūt, varbūt Tu man dosi vēl vienu iespēju? Es neticu, ka Tu man piedosi, bet tomēr, varbūt Tu spēsi mani paciest kaut nelielu brīdi, vienkārši pasēdēsim, parunāsimies, kaut nelielu brīdi, lūdzu..
Es arī tevi redzēju, bet tā arī nesaņēmos pieiet tev klāt. Tu esi mainījies, cik ilgs laiks jau ir pagājis, gadi divi, trīs? Es ļoti ilgi biju dusmīga uz tevi, taču tagad, ieraugot tevi, es smaidīju un atcerējos tikai to labo ko tu man esi darījis, un tas nebūt nav sīkums. Jā, ir arī sērīgā nots, bet tomēr, varbūt mēs arī varam satikties..
Es Tevi gaidīju tajā vietā, kur bijām sarunājuši, taču Tu tā arī neatnāci, varbūt Tev ir nomainījies telefona numurs, jo es nevarēju Tevi sazvanīt. Saki, lūdzu, ka neesi pārdomājusi, tikai gadījās kāds misēklis. Savādāk es nevarēšu pārdzīvot, ka Tu tā arī neiedevi man otru iespēju. Visiem cilvēkiem ir dota otrā iespēja, un es to ļoti ļoti gribu, gribu apskaut Tevi, ieskatīties Tev acīs. Atceries kā es Tev mazgāju un ķemmēju matus, es gribu to, nē, man tā pietrūkst, pietrūkst Tavas smaržas, Tavas maigās ādas, Tavu mazo kājiņu, viduklīša, es gribu apskaut Tevi un nelaist vaļā, saplūst ar Tevi vienā veselā. Tu zini, ka neesmu no tiem romantiskaijiem mudakiem, taču es Tevi joprojām mīlu. Tā ir mīlestība, es to zinu, Tu man kādreiz teici, ka tā ir tikai īsa aizraušanās, taču tā nav, es ticu, ka arī Tu tā nedomā, jo manu maigumu pret Tevi var sajust, redzēt manās acīs, sajust manos glāstos, atnāc, lūdzu, man Tevi vajag!
Viņas āda nemaz nav tik maiga, mati ir sašķēlušies un starp vasaras raibumiem rotājas nebeidzamas pumpas ar baltiem, strutainiem galiem. Tu esi sākusi smēķēt un tava mute smird, nu var taču apēst arī kādu kožļeni! No kādreiz apaļā un skaistā dibena ir palikušas tikai izšuvušas, tievas kājas un nokarena āda. Pat man ir labāki kāju nagi, kas tev tur ir, sēnīšu audzētava? Pirksti ir iedzelteni un ar raupju, sausu ādu, pat tās meitenes, kuras es drāzu un domāju par tevi, bija labākas par tevi, kā gan es tā varēju nošaut greizi? Idiots.
- Čau, es tevi tik sen neesmu redziejusi, tu ļoti labi izskaties. Man nesanāca pagājušo reizi atnākt, tiešām bija problēma, bet nu te es esmu un man par to ir prieks. Kur iesim?
- Zini, mums nekas nesanāks, tu esi pretīga..
