Karstais laiks ieved mani tādā kā slīdošā stāvoklī, visas lietas notiek apdomātā prāta sutoņā. Arī tīri sadzīviskās problēmas tiek skatītas to bargajā vaigā pavisam savādāk. Man vairs nav tas vecums, kad filmas kaut kādā veidā mani iespaidoja un es vairs neskraidu apkārt kliegdams, ka esmu Brūss Villis vai Denzels Vašingtons, taču savi nosēdumi palika. Palika arī nosēdumi no filmas The Religious. Kaut kā par spīti tam rēcošajam īblim gribējās noticēt. Es pat gribēju pievienoties draugiem.lv domubiedru grupai „Kristietis un laulība (ņemot Dieva ceļrādi laimīgai laulībai kā viņš to plānoja)”, taču tad es uzgāju e-baznīcas mājas lapā 2009.gada kalendāru „Men on a mission”. Es biju smagi apjucis un karstums manu apjukumu tikai vairoja. Es jau biju līdzīgi apjucis tad, kad iedomājos, ka ielasmeitas dungo veco labo dziesmu par bruneti, tikai ar nedaudz citiem vārdiem: „Tu nāc, tu nāc, un ātrāk maksāt sāc! Un ātrāk, vecais, beidz un steigšus projām steidz”. Pēc šādas atklāsmes es vairs nevarēju paskatīties pērkamajām meitenēm acīs. Nav jau tā, ka viņas skatās acīs, neskatās jau, bet tomēr iet pie viņām es nepārstāju, kaut arī acīs neskatījos. Un arī domubiedru grupai nepievienojos, kaut kas atturēja. Vispār jau man ir daudz atklāsmju, piemēram, ka laiks iet, bet lietas nemainās. Pārējās gan tādas biedējošas.
Un tad es, nesot mājās aliņu, paostīju jasmīnu. Labi, ka tas vismaz nemainās un smaržo tāpat, neskatoties uz visiem, kuri uz to krūmu čurā. Un par to nav jāmaksā. Vispār būtu savādi, ja būtu jāmaksā, ar biļeti, gluži kā Zohanā: „Smell it smell it, take it”. Kāpēc cilvēki vispār čurā jasmīna krūmā? Un kā jasmīns turpina smaržot? Šādas domas karstumā nomāc, kaut arī viss ir vairāk vai mazāk pofig. Arī tas, ka es izprintēju Beņa zīmēto komisāru reksi un uzkāru virs datora. Nav jau nekāds MS Paint Porn, taču sava doma tajā ir, vai ne? Tas ir Benis un komisārs reksis, ir jābūt domai, es ticu, ka ir!
