Es satiku Vitāliju netālu no darba. Mans auto bija cietis negadījumā un es veselu nedēļu centīgi mēroju ceļu līdz tramvajam. Vitālijs stāvēja pie žilbinoši balta Porsche Cayenne un smēķēja baltās Parliament cigaretes. Dzīves ceļi bija saveduši mūs kopā jau studiju gados, kad mēs mētājāmies apkārt pa visu pilsētu lētākas un izdevīgākas īres vietas meklējumos. Tas bija savdabīgas romantikas laiks, mēs dzīvojām bez naudas, taču ar plašu vērienu - tusiņi, meitenes un brutālās veču sarunas pie spirtotā dzēriena traukiem. Taču man Vitālijs tā īsti nekad nav paticis. Kā jau vairākums cilvēku, kurus labvēlīgie vecāki bija nosaukuši šajā vārdā. Visi man pazīstamie Vitāliji ir pamatīgi aušas, lielībnieki, balamutes un visā visumā ļoti ārišķīgi cilvēki.
Arī šoreiz Vitālijs izrādīja to, ka viņam ir liela balta mašīna un glaunas cigaretes. Viņš smēķēja lēni, gluži kā uz pjedestāla stāvēdams.
- Sveiks, Džim!
- Čau, Vitālij. (Es vienmēr viņam uzsvēru, ka viņu sauc Vitālijs, tas Vitāliju pamatīgi kaitināja)
- Kur tad Tu tā dodies?
Mani vienmēr ir uztraukuši šie saturīgi - strukturālie un absolūti triviālie dzīves jautājumi kā „Kā iet?” vai, un „Ar ko nodarbojies?”. Šie ikdienā tik bieži izmantotie teicieni ir visu sarunu sāls, esence un būtiskā atslēga. No vienas puses, tas norāda uz to, ka ilgi neesat tikušies un tiks uzsākta neitrāla saruna par savām nodarbēm. Taču, no otras puses, šie ir tie jautājumi, ar kuriem tu vari tikt pazemots, ielikts stūrī un nopērts ar vecas padauzas matu bizēm: Redzi, es smēķēju Parliament un man ir balta mašīna, bet tu vazājies ar kājām! Kur tu strādā!? Ha ha, bet es tur un tur, un man nekas nav jādara un es pelnu nereālo piķi.
- Autiņš nolūza, jāizmanto sabiedriskais.
- Jā, es zinu, tas konkrēti iesūkā! Klau, Tu joprojām ar to pašu veceni dzīvo?
- Jā, Vitālij.
- Es arī. Kaut arī zajebala viņa mani konkrēti. Naudu prasa, esmu iegrābies kredītos, nopircis dzīvokli uz viņas vārda un tā, bet šī tik sēž un pravas kačā.
- Jā, Vitālij, tās bābas jau tādas ir, zinu.
- Un saki, kāda suņa sūda pēc man vajadzēja viņu!? Es tak varu dabūt jebkuru veceni, paņem priekšā un aizmirsti, i viņai labi i pašam.
Vitālijs sievietes vienmēr saistīja ar naudu. Sekss un nauda gāja roku rokā. Arī tad, kad sieviešu nebija, pie vainas bija naudas trūkums, nevarēja bārā uzstāties, parunāt, pasēdēt. Nav naudas, nav sieviešu.
- Man vēl nesen te gadījās, es ar vienu studenti sapazinos, viņa Bolderājā dzīvo. Vakarā sēžu, čatoju ar viņu un viņa sauc mani ciemos. Vēl kaut ko piemin, ka viņai māte ir slimnīcā un naudas pavisam nav un, vai es nevarot viņai 20 Ls iedot. Es jau zinu, ka patiesais iemesls bija tas, ka viņa mani gribēja! Un no otras puses, nogrūsties pa 20 Ls mūsdienās ir baigi izdevīgais darījums, tagad visur vismaz 50 Ls prasa. Un kā jau teicu, nauda tur nebija galvenais, baigi karstā meiča, piens un asinis.
- Jā, varbūt viņai tiešām mamma slimnīcā, kas zin. Un ko, Vitālij, meitenei atturēties vai?
- Nu lūk, un es aizbraucu pie viņas, kaut kā pāršāvu pār strīpu ar alkoholu, nu, īstenībā piemetos pilnīgā kramā, un metos viņai virsū. Kaut kā brutāli sanāca, nezinu kas man bija uznācis. Nometu šo uz grīdas, uzmaucu prezi, zin, parasti jau es to mantu neizmantoju, tikai man no hlamīdijām bail, tās tagad esot baigā sērga, es internetā lasīju, un grūdu iekšā šai no muguras. Tā pamatīgi grūdu, ar visu svaru uzmaucos virsū. Un šī sāka brēkt kā nelabā, nu, zini, acis pārgrieztas, asaras, puņķi un visa herņa, es pat nobijos, vilku ārā, bet preža ta nav!
- Vau, kas tad gadījās, Vitālij?
- Iedomājies, preža nav, es domāju, bļā, pizdec, nahuj, nu i dirsā, zin, hlamīdijas un tā un preža ta nav, bļin. Un nevar izvilkt to mantu. Šī brēc, ka pie ārsta jābrauc un jāvelk ārā, tipa matkā esot iesprūdis un ārā nenāk. Un es tā iedomājos, pie ārsta, tas ir vismaz 150 Ls un te tev bija ekonomiskais nogrūdiens pa 20 Ls. Es šo lieku slīpi un gandrīz ar galvu maucos iekšā, lai dabūtu to herņu ārā, rokas līdz elkoņiem, šī brēc, raud, bet es to sūdu tomēr dabuju ārā. Iedomājies?
- Ha ha, nu gan ir piedzīvojumu tev, Vitālij. Tu vismaz pārbaudījies pie ārsta?
- Jā, bļin.
Lielākā daļa no šādām sarunām beidzas ar apsolīšanos kādu dienu saskrieties un sadzert, atcerēties vecos laikus un tā. Kaut arī sarunas biedriem ir pilnīgi un galīgi nospļauties vienam uz otru un viņi tā nekad arī nesatiksies speciāli, lai pasēdētu un sadzertu. Pārāk liela sociālā plaisa, bļe, sapiš cilvēkiem smadzenes.
