Gribu. Neko konkrētu, vienkārši gribu. Šī sajūta ir visaptveroša. Trīsas pārņem manu silto ķermeni un es gribu. Es ēdu vaniļas saldējumu, dzeru zaļo tējiņu un skatos kaut kādu filmu ar Nikolasu galvenajā lomā. Kaut kas piesaista manu uzmanību tieši Nikolasā. Vai tās spīdīgās actiņas, vai nedaudz aptrakušais smaids, bet, varbūt, viņš vienkārši atgādina manu privāto dakterīti. Dakterītis ir labs, vienmēr maigs un paklausīgs. Viņš bija pirmais ar ko mana intimitāte sasniedza savu epogeju „lidmašīnā”. Asociācijām ir pārāk spēcīgs raksturs, viņš vienmēr būs mans pirmais tur, lai cik man tādu pēc tam arī nebūs.
Bet es tomēr gribu. Šovakar. Es braukšu uz divām ripām, pasaule griezīsies un zaudēs savus pamatus. Vanna. Mani pirksti rotaļīgi dzenā gaisīgās putiņas līdz atrod kaut ko vēl maigāku, vēl gaisīgāku. Manu, jo es tā gribu. Man patīk kairinājums pēc skūšanās, tā ir pirmās reizes atklāsme, kas nezaudē savu nevainojamību. Mani pirksti mani nekad nav pievīluši. Nekad. Es Gribu.
Šovakar būs sarkans. Manas ripiņas tā grib. Kurpītes, biksītes, krekls, brilles sarkanā ietvarā. Sliktā skolniecīte. Jā.
Nikolass. Viņš tuvojas pārliecināti. Pārāk pārliecināti, lai tas varētu nozīmēt to, ka viņš ir skaidrā. Taču es gribu. Dejas soļi jūk, mani mati griežas, vijas un rāpjas pāri viņa pleciem. Nikolass ir tieši tāds kādu es meklēju. Šovakar. Viņš nerunā daudz, bet liek justies gribētai viņa rokās. Viņš tiks galā, esmu pārliecināta.
Tas netīrais lops vēl ir te. Es jūtu viņa sviedru smaku, viņa mute ir pavērta vaļā, lūpu kaktiņos ir redzamas siekalas, viņš krāc un viņam stāv. Aizskari, tumsa, ir ļoti labi, ir tieši tā kā es to gribu.
Celies augšā! Celies es teicu, es izsaukšu policiju! Mans vīrs drīz būs mājās, vācies, netīreli! Klusē! Klusē un vācies. Asaras. Asaras. Vakarā atkal Nikolass, saldējums un tēja. Es gribu.
