Apstājies un apdomājies! Un tā nav nekāda sūda mācība par to kā dzīvot. Es pats esmu saviem lasītājiem kaut ko mācījis, bet tas ir savādāk, tā ir dzīves mācība, plenču viedums, šamaņu dūmi. Apstājies. Apdomājies.
Mani apstādināja un lika domāt. Mēs taču vienmēr esam gatavi saņemt dzīves mācību, jo īpaši no saviem tuvākajiem cilvēkiem, pat no saviem radiniekiem. Taču mēs aizmirstamies tajā brīdī, kad mums ir uzspēlēti labi, kad mēs cenšamies pasmieties par dzīvi tajā brīdī, kad tā šķiet tik sasodīti netaisna un grūta. Un šajā teātrī tu aizmirsti, ka uz šīs pasaules esi viens un vientuļš. Sanāk šaušalīga un baisa pretruna mūsu būtībā un reālitātē. Mēs vienmēr tiecamies pēc kāda - pēc drauga, pēc mīļotā cilvēka, mums ir bail būt vientuļiem, bail visu nest uz saviem pleciem. Taču tā reālā puse ir tāda, ka mēs visi esam vientuļi un vieni, patiesi un atklāti – vieni. Mēs tuvojamies citiem cilvēkiem tikai meklējot kompromisus vajadzībās. Kopīgas intereses, izklaide, sekss, vērtības no vienas puses kopā ar sevis ierobežošanu, spalvu pieglaušanu un bailes no vientulības no otras puses. Draudzība un mīlestība ir savstarpējās kompensācijas līgumi.
Visam kādreiz ir jāsaiet greizi. Var jau teikt, ka rodas tādas situācijas, kas visu sapiš, situācijas, ko tu nevari ietekmēt un tie zemapziņas noslēpumainie klejojumi, kas aizēno noslēgtās vienošanās starp diviem cilvēkiem. Es domāju, ka situāciju nav. Ir neizrunāšanās un ir pārpratumi. Katrs no mums ir ļoti individuāls, savādāks, sarežģīts un reizē arī prasts kā lauku seja.
Es jaunības gados piestrādāju pansionātā. Tur man bija viens čoms vārdā Valdis. Noteikti, ka čoms ir pārāk nopietns vārds tām attiecībām, kas radās starp mums. Valdis tika ielikts pansijā savas atpalicības dēļ. Nebija tā, ka viņš staigātu apkārt un pa lūpu kaktiņu tecētu siekala un acis skatītos plašajā nenoteiktībā, bet viņam dažreiz uznāca. Man vispār šķiet, ka 99% garīgo slimību ir saistīti ar seksu. Varētu jau domāt, ka sekss – kas tad tur tāds!? Taču nē. Un es tā nedomāju tāpēc, ka tēvocis Freids tā kādreiz teica, es to esmu novērojis pats. Un es esmu redzējis daudz „nenormālu” cilvēku. Es biju maziņš un man patika kaitināt Valdi. Es viņa istabā līmēju kailas sievietes, nākošajā nedēļā mainīju visus plakātus un līmēju kailus vīriešus.
- Valdi, Tev taču patīk tie veči, vai ne?
- Nē, ko Tu muldi, beidz dirst!
- Tu esi bijis kādreiz ar sievieti?
- Jā, daudz reižu, es pat mūsu apkopēju Ļudu esmu ņēmis priekšā..
- Pastāti, Valdi, kā izskatās sievietes vāverīte.
- Nu, ē, tāda nu, ai, ej dirst!
Vienu dienu es ieraudzīju Valdi pļaviņas vidū. Viņš tupēja uz celīšiem un vicoja iekšā savus izkārnījumu.
- Valdi! Ko Tu DARI? Kāpēc?
- Tāpēc, ka es tāds esmu. Man nav ko slēpt. Es nespēlēju teātri. Es Tevi uzskatu par savu draugu, bet Tu ar mani tikai spēlējies..
Kopš tās dienas es vairākas reizes esmu domājis par viņa vārdiem. Atpalicis jauneklis, ēdot savus sūdus, teica vārdus kas atklāj daļu dzīves patiesības. Draudzība arī ir attiecības, kas ir jākopj, jārušina un jāstiprina. Draudzība ir tāda pati kā mīlestība. Neizrunāšanās, muguras uzgriešana, šķietamā vienaldzība nav tas īstais ceļš. Draugi nerodas uz tukšas vietas un, ja tu esi vienīgais no šīs savienības, kurš vēlas to saglabāt, kaut kas nav kārtībā. Ja Hauss nebūtu tāds kāds viņš ir un nemocītu Vilsonu tajos grūtajos brīžos, viņi vairs nebūtu draugi. Viena no problēmām ir tāda, ka ne visi cilvēki ir tik spēcīgi kā Gregorijs. Tāpēc vajag apstāties un apdomāties. Jebkurās attiecībās vajag apdomāties. Ka nesanāk arī mums tā, ka mēs stāstam citiem cilvēkiem globālās atklāsmes, ēdod savus sūdus lauka viducī un jūtamies vēl vientuļāki kā jebkad iepriekš.
