Pavasaris. Es to jutu ar katru sava organisma šūnu. Meitenes sāka ģērbties arvien gaumīgāk un atkailināšanās mānija jau bija sākusies. Jaunas kurpītes, apspīlēti vidukļi un krūtis izliktas maigos un polsterētos plauktiņos. Man bija svētku sajūta. Tāpat, bez jebkāda iemesla. Tā mēdz notikt tikai pavasara agrumā. Vai nu maniakāls, pilnīgi bezjēdzīgs smaidiņš, vai nu drūmākā apātija un slīkšana sabiedrības mēslainē bezspēcīguma un nevarības vadītam. Es smaidīju. Un tad, kad es smaidu, nekas nenotiek tā kā es to vēlētos, drīzāk pilnīgi pretēji, rodas sajūta, ka Pasaule nevēlas redzēt manu smaidu, tā grib palīdzēt tad, ka tev jau rokā ir ass un spīdīgs priekšmets. Tā ir uzspiestā palīdzība kā lētajās amerikāņu komedijās, kad ir jāsmejas par to, ka tev uz galvas ir uzkritis ķeģelis. Neviens man nesmaidīja pretim. Neviena. Taču es gribēju kādu apskaut, gribēju glāstīt, gribēju skūpstīt, gribēju kā mazs bērns sajust otra cilvēka sirdspukstus. Taču neviena man nesmaidīja pretim. Neviena.
Šīs meitenes smaida vienmēr un, ja izdodas ignorēt un aizmirst to, ka tas ir viņu darbs, tie ir svētki. Viņa smaida gan puisim, kurš vēl tikai vakar remontēja savu traktoru, gan jaunam puisim ar tumšām matu cirtām no Itālijas. Un viņa smaidīja arī man. Man bija svētki. Viņa stādījās priekšā kā Irina. Varbūt tas bija viņas īstais vārds, jo meitenes izvēlas kaut ko eksotiskāku, piemēram, Anžela, Estella, Katrīna, bet nekad neko vienkārši, ikdienišķu. Taču šoreiz tieši Irina bija mani svētki. Viņa izskatījās gadus divus/trīs vecāka par mani, taču es jutu kaut kādu mātišķu siltumu strāvojam no viņas staltā auguma un ieaijājam mani bezapziņas miegā. Mēs runājām. Par visu, par bērnību, par sapņiem, par sūro realitāti, viņa bija pirmā sieviete ar kuru es runāju seksa laikā, skatoties viņai tieši acīs. Tā ir pārāk nereāla sajūta, lai to varētu izdzīvot vēl vienu reizi. Es iespiedu savu galvu viņai klēpī un rotaļājos ar viņas kaunuma lūpām, glāstīju vēderu, aizspiedu ausis ar viņas krūtīm un klausījos viņas sirdspukstos. Man bija svētki.
- Tu ļoti mīli sievietes, vai ne?
- Jā, tā ir mana slimība, manas radošās saknes, mana būtība un manas būtības piepildījums.
- Dzersi kaut ko?
- Jā.
- Uztaisīt kādas maizītes?
- Jā.. un, paldies Tev!
Mēs runājāmies visu nakti. Es izstāstīju savus bērnības piedzīvojumus, pāridarījumus un dzīves bēdīgākos un laimīgākos brīžus. Mēs runājām par valstīm, kurās mēs nekad neesam bijuši, sapņojām par siltajām pludmalēm un plašajām jūrām. Mēs runājām, mīlējāmies un atkal runājām. Un jā, mēs mīlējāmies.
- Zvani man, nāc ciemos, kādreiz, kad tev sanāks laiks..
- Labi. Es apsolu.
Es smaidīju, arī nākošā diena man bija svētki, es strādāju un smaidīju. Es dāvāju Pasaulei savu, nevienam nevajadzīgo smaidu un zemapziņā gaidīju sodu par šo savu derdzību un uzdrošināšanos smaidīt. Es piezvanīju uz Irinas numuru. Tā nebija viņas balss, kura teica, ka Irina vēl kādu pusstundu būs aizņemta, bet es varot droši nākt un uzcienāties ar tēju. Irinas acīs bija saskatāmas skumjas, skumjas un neizpratne. Varbūt viņa nebija domājusi, ka es vēl kādreiz atnākšu. Taču es atnācu, atnācu un mans smaids sāka izbalēt. Viņas telefons zvanījā un Irina gaidīja kārtējo klientu. Kārtējo locekli, kurš bakstīs viņas ķermeni bez sarunām, kārtējo, kuram viņa smaidīs un glaudīs pie savām krūtīm. Mana sirds sažņaudzās aiz bailēm, mas rokas sāka svīst un trīcēt. Man aizrāvās elpa.
- Tu esi mauka! Mauka!
Es blēju kā aizkauts āzis, manas acis bolījās, siekalas šķida pa lūpu kaktiņiem un asaras pilēja pa sasārtušajiem vaigiem. Es plātīju rokas un lauzu visu, kas gadījās pa rokai.
- Āāāāāāā, MAUKĀ!!!
Es noteikti kaut ko salauzu tam vecim, jo pēc manas dūres piezemēšanas, viņa sejā kaut kas sausi nokrakšķēja.
- Mauka, bļā, mauka!
Es aizmuku, aizcirtu durvis un aizmuku, es biju mīlējies ar mauku, ar mauku, mauku!
