Es esmu vienīgais, kuram liekas, ka pohas ir ir tikai un vienīgi garīgās atklāsmes blakusefekts. Kosmiskās čakras, enerģijas un informācijas nepārtrauktā plūsma nogurdina. Arī fiziski. Pohas ir garīgā piesātinājuma atplūdums, svētlaimes paisums. Tas ir stāvoklis, kad mēs atgriežamies realitātē, saglabājot daļiņu sasniegtā garīguma. Filosofisko pārdomu, lielo ideju un atklāsmes laiks, kas ir jāizmanto.
Man bija „melnumiņa” posms, tas ir, es pilnos apjomos baudīju meitenes, kuras ģērbās melnos mētelīšos, „kirzas” zābakos, pie savām somiņām žvadzināja rokasdzelžus un zem garajiem, piķa melnajiem matiem valkāja suņu siksnas ar spīdīgām radzēm. Es nekad nessmu iedziļinājies dažādās urbānās subkultūras izpausmēs, man bija vienalga kādu mūziku kāds klausās, kādu iemeslu vadīts rotaļājas ar savu tēlu un ārieni, mani interesēja pašas meitenes. Un „melnumiņa” meitenes ir interesantas. Varbūt, nedaudz vizuāli pilnīgas, taču arī tam ir savs plusiņš. Šo plusiņu es saucu par pienīgā sapņa piepildījumu. Lielas, tvirtas, pilnīgas un siltas krūtis.
Mana favorīte bija vārdā Laura. Pati Laura gan sevi dēvēja par Laūru, tā skanot „gotiskāk”. Laura bija brīvdomātāja uz pilnu slodzi, viņa neirobežoja sevi pat ar tādām sociālām normām kā laipna uzvedība sabiedrībā. Taču ar to grēko daudzi, arī ofisos sēdošie un šlipses valkājošie.
- Čalīt, šodien es tevi drāzīšu!
Tā bija vispierastākā Lauras uzruna, neskatoties uz to, ka es biju kādu gadus desmit vecāks par šo melno lēdiju. Un es smaidīju. Smaidīju, jo Laura patiesi darīja tieši to ko skaļi teica. Viņa bija pirmā meitene, kurai es atļāvu sevi lamāt, kliegt un neko neteicu, kad sajutu mutē sāļu asiņu garšu pēc apgredzenotas dūres trieciena manā sejā. Es biju ļāvies šai mazajai blozgai pilnībā un viņa to juta. Juta un izmantoja.
Tajā vakarā mana tumšā pavēlniece bija neierasti laipna un smaidīga.
- Jaukum, vai tu man uzticies?
- Jā, Laur, protams.
- Es gribu šodien izmēģināt kaut ko īpašu, man Magda ieteica pamēģināt, viņai orgams esot bijis tik spēcīgs, ka viņa apraudājās!
Tas ko mazais, pūkainais jaukumiņš gribēja bija anālais sekss ar fiziska spēka pielietojumu. Tajā brīdī es smaidīju, jo iedomājos, ka tā ir nedaudz neparasta vēlme no meitenes puses. Tā nav nedz viegla iepliķēšana pa dibena mīkstumiem ne arī lamāšanās seksa laikā. Tas nebija - Ā, es tevi drāžu, tu esi mana padauza, kuce, sasprindzinies, bļē, tu mazā sterva, jūti īstu vīrieti sevī? Stādā! Tas bija kas vairāk, kaut kas īpašs.
Man vakarā bija paredzēta svarīga tikšanas, kas varētu izmainīt manu dzīvi finansiālā ziņā, tāpēc es pohas biju paātrinājis un mīkstinājis to ietekmi ar pusi grama amfetamīna. No tā draņķa uz kādu laiciņu var aizmirst par jebkāda veida seksu, mazais draudziņš saraujas un nekustas ne no vietas. Laura zināja manus lietošanas paradumus, tāpēc jau bija sagatavojusies šādam notikumam ar vienu zilganu tabletīti.
Neskatoties uz to, ka tā bija Lauras pirmā reize, viņa neļāva man izmantot nekādus lubrikantus, neļāva man būt maigam un lēnam. Un es iegāju viņā no mugurpuses ar uzvaras saucieniem, es triecos iekšā kā spēcīgs un milzīgs dīzeļvilciens, kas laužas čukčuk bānīša tunelī. Dzirksteles šķīda, betona drumslas veidoja pamatīgu putekļu mākoni, aizsegdami sauli.
- Kod man, kod, tu, izdrāztais pediņ, koood!
Viņas balss bija metāliski žvadzoša un biedējoši pavēlnieciska. Un es kodu, kodu viņas gaļīgajā kaklā tik stipri, ka mani zobi čirkstēja un sakļāvās kopā, asinis tecēja pa manām lūpām, es laizīju Lauras kaklu, no kura trijās, pulsējošās straumītēs tecēja asinis. Es kodu vēl un vēl, tad žņaudzu. Laura jau iepriekš bija lūgusi viņu žņaugt, kad es jūtu, ka tuvojas viņas kuliminācija. Manas plaukstas slīdēja gar viņas kaklu. Asinis jau sāka piekalst un mani pirkti saķepa ar viņas melnajiem matiem, es žņajudzu. Laura gārdza un locījās kā nebrīvē turēta čūska. Amfetamīns trieca manas acinis tieši smadzenēs, sirds sitās galvā un pulsēja nežēlīgā ritmā, es drāzu Lauru kā primātu tēviņš, kurš tikko ir apliecinājis savas varenības un vadības statusu. Viņas anālā atvere sāka sulot un asiņot, saturošais muskulis atlaidās un gar viņas kājām tecēja izkārnījumu un asiņu sajaukums. Derdzīga smaga virmoja gaisā, bet es nevarēju apstāties.. Laura vairs nekustējās, bet man bija vienalga. Pēdējās enerģijas paliekas pameta mani kopā ar varenu šalti tieši izkārnījumu un asiņu zampā.
Magda tiešām nemeloja, manās acīs bija asaras.
