Pēdējā pusgada laikā to vien darīju kā dzēru, smēķēju, šņaucu un jā, pat ievadīju dažus mēslus intravenozi. Es jutos kā gadus sešdesmit vecs kara veterāns ar šķembu sadragātām iekšām un beigtām aknām. Seja bija kļuvusi stipri iedzeltena, bet pārējais ķermenītis vājš, drebelīgs un aizdomīgi bāls. Retajā apskaidrības brīdī es izmetu piedirsto spaini, kas stāvēja jau pāris nedēļas gultas galā, izmetu ārā netīro, piesvīdušo un piečurāto gultasveļu, izvēdināju istabu un līdz pusdienlaikam biju izdzēris tikai pāris pudelītes Aldara Luksusnieka.
Toms kā vienmēr atvilkās nevienu nebrīdinājis un neviena nesaukts. Viņš labāk par mani panesa visādas draņķības un, neskatoties uz to, ka, tikko piedzimis bija ar seju uzkritis eža mugurai, izskatījās stipri žirgtāks par mani.
- Vecīt, šodien ejam uz klubu! Nav ko te grimt nožēlojamības atmiņās un smakt savos vēmekļos. Šodien obligātoriski atradīsim dažas žubes un atgādināsim sev, ka mēs esam īsti veči ar tērauda olām!
Manas olas jau kādu laiciņu izskatījās kā divas auksti kūpinātas plūmītes, taču es nemaz necentos pretoties Toma optimismam. Vienīgais veids kā piedabūt mani pie jebkādas sakarīgas runāšanas, bija pāris grami un divi celiņi amfetamīna. Tā manta sagriež pasauli pilīgi otrādi. 3-sūda-D redzējums uz visiem jautājumiem un lietām. Un, lai mazais draudziņš no bailēm nesarautos vīngliemeža acs lielumā, jāliek lietā alkohols. Ar to man ir vistuvākā draudzība un vislabākā saprašanās.
Jau pēc minūtēm divdesmit Toms bija nozudis ļaužu drūzmā un aizrautīgi mēģināja kaut ko iestāstīt divām slaidām tumšmatēm. Neskatoties uz amfiku, vienīgais ar ko es sāku runāt bija bārmenis. Šie jūt cilvēkus, kuri prot dzert. Jūt, un izmanto. Tā nu es bezjēdzīgi nobumbulējos līdz pat agram rītam neko nepanācis un ne ar vienu pat nesācis flirtēt. Sūdi vagā. Šodien ir tā retā reize, kad es vēl jutos kā vīrietis nevis iebrūnināts dārzenis pēc pirmā sala. Visos tusiņos ir momenti, kad ir palikuši tikai tie cilvēki, kuri ir patiesi izmisuši. Tas arī bija mans glābiņš. Mazā tumšmate piekrita, lai es viņu pavadu līdz mājām jau pēc trim glāzītēm sīvā. Novēršot acis no šīs meitenes, bija grūti atcerēties kā viņa izskatījās. Maza augumā un ar tumšiem matiem. Viss.
Pie viņas mēs ielavījāmies klusītiņām. Bija kaut kāds iemesls. Vai nu viņa dzīvoja ar draudzeni, vai arī bija precējusies un viņas vīrs bija narkomāns – suteneris. Neatceros. Es ļoti uztraucos par to vai mans daikts būs spējīgs veikt savus tiešos pienākumus. Tas nebija izmantots gluži tāpat kā mans vecais putekļu sūcējs, kas bija apaudzis ar putekļu un spalvu kārtu. Taču mazā tumšmate zināja ko dara, draudziņš saslējās kā kaķis, kurš prasa pēc barības. Vēl daži mirkļi un es biju siltuma un labsajūtas apskauts. Reibonis jau bija otrajā plānā, tagad es tikai un vienīgi domāju par to, lai nebeigtu pirms laika. Es domās skaitīju reizrēķinu, mēģināju atcerēties trigonometriskās formulas, es pat iztēlojos, ka nodarbojos ar seksu ar savu sešdesmit gadīgo kaimiņieni un viņas vīru. Taču pēc tam, kad meitēns izdvesa savas beigšanas āriju, mani no beigšanas nevarēja atturēt pat domas par to, ka es laizu pakaļas caurumu pašai Sončikai.
Uzreiz pēc atvieglojuma viņa mani nostādīja fakta priekšā, ka man ir jāguļ blakus istabā uz dīvāna. Tā vajagot. Guļot man nedaudz palika šķērmi no meitenes lietišķuma un attieksmes. Viņa nelietoja nekādu aizsardzību pat ar tādu treknu idiotu kā es. Kurš var zināt, ar ko viņa vēl ir gulējusi ir kādas sērgas viņai varētu but? No visām domām man sametās slikti un es iztukšoju līdzpaņemto viskija pudeli.
Pamostoties man šaušalīgi sāpēja galva un es mēģināju attīt filmu un atcerēties visu notikušo vakar. Kāpēc mēs iezagāmies pie viņas un ar ko viņa dzīvo? Pagriežoties uz sāniem es sapratu, ka vakardienas nelabums bija darījis savu. Es biju viscaur apvēmies, aptaisījies un arī apmīzies. Ideālā kombinācija. Traka mērkaķa ātrumā es saritināju visu gultasveļu lielā kamolā, aizklāju dzeltenos pleķus uz dīvāna ar avīzēm un mēģināju lavīties prom. Mani apstādināja gadus piecus par mani vecāka sieviete.
- Jūs esat Sofijas jaunais draugs?
- M. Ē. Nē, es esmu viņas paziņa. Es vakar pārāk daudz iedzēru un Sofija bija tik laipna, ka atļāva man pārnakšot šeit pat – uz dīvāna.
- Ko jūs tur nesat padusē?
- Ē. M. Man te nedaudz šmucīte gadījusies un.. ē, es visu izmazgāšu un rīt atnesīšu atpakaļ.
Sieviete uzstāja, lai es atstāju visas mantas viņai, ka viņa pati tikšot galā. Es uzstāju, ka es rīt atnesīšu visu tīru un jauku.
- Meitiņ, pasaki savam draugam, lai viņš beidz ākstīties un atstāj šīs mantas šeit, es izmazgāšu.
Meitiņ? Manas rokas sažņaudzās aukstuma drudzī. Es pagriezos un tur stāvēja vakardienas kluba tumšmatainā meitene. Viņai nebija vairāk par četrpadsmit gadiem. No šoka mans veļas tīstoklītis izkrita un visi sūdi, vēmekļi un čuras šļakstīdamies iztecēja pa visu grīdu. Nu ir sūdi!
(mēģinot iejusties Ērvina Velša ādā)
