Kāpēc paņem mutē, kāpēc aiz vaiga, kāpēc pasūkā? Māris nekad nesaprata tos večus, kuri tā runāja ar meitenēm. Viņš mīlēja meitenes, mīlēja viņu gaitu, viņu smaržu, viņu tēlu un visus tos mazos sīkumus, ko meitenes velk sev virsū un ko daži tā nekad arī nepamana. Tā bija vienmēr, Māris vienkārši tāds ir, neskatoties uz to, ka jaunībā viņam ar meitenēm pavisam neveicās. Viņš lika starpkāji uz pjedestāla. Jā, vai tā būtu plika un ar mazām lūpiņām, vai pilna un gaļīga vai arī izstiepta un ar lielām lūpām kā rabarberu lapas. Taču Māris to saprata tikai no filmas, tur daudz runāja par locekļiem un miklenēm. Un tad tas bubulis plīsa un nokrita no debesu augstumiem. Nē, nē, Mārim sieviete joprojām bija kā templis, taču, jāatzīst, ne īpaši gudrs. Māris saprata, ka melot sievietēm ir daudz labāk nekā nest lakstus vai par pēdējo sakrāto naudiņu nopirkt rotaļu lācīti. Ne jau ļauni Māris meloja, nē, tikai tajā mazā niansē, ka viņa mazais ķermenītis neplīst aiz kaisles un vēlmes, ieraugot līgani šupojošos gurnus vai skaisti izceltas krūtis. Māris nekad krūtis nesauca par pupiem. Tikai ar pašām meitenēm runājot. Īstā komunikācijas forma ir čomošanās. Nē, man tevi nevajag, meitēn, es tikai būšu īstajā laikā īstajā vietā un jau gatavs.
Gadus piecus Māris baudīja savas atjautības augļus. Jā, ātrākais meitenes nocopēšanas laiks bija 20 minūtes. Bet cilvēks ir tā veidots, ka viņam nekad nav labi. Tikai apgarotie un muļķi var teikt, ka viņiem ir labi un Māris nebija apgarots un arī pilnīgs muļķis ne. Viņš arī īpaši neiedziļinājās savu panākumu analīzē. Viņam vienkārši apnika. Apnika viņa neizmērojamais krutums, visatļautība un atjautība. Mārim vajadzēja arvien grūtākus ceļus kā dabūt meiteni savā gultā. Nocopē žubi nedēļu nemazgājoties! Nav problēmu. Atstāj māju pilnīgā bardakā! Nav problēmu. Neskuj bārdu, nemazgā matus, neķemmējies, nemazgā drēbes, apģērbies kā pediņš, viss viens. Nekādas jēgas. Jo sliktāk Māris izskatījās un jutās, jo spēcīgāk no rītiem viņš smaržoja pēc sieviešu dzīves sulām. Māris gribēja atdzimt atpakaļ, ielīst pilnībā tajā vietā ko viņš jaunībā turēja uz pjedestāla.
Vienu vasaru Māris strādāja par apsargu/biroja administratoru web čata meitenēm. Viņa darba pienākumos ietilpa vērot meitenes, lai viņas neslinko un neguļ. Maksāja par šo darbiņu diezgan labi 600 latus mēnesī. Tajā laikā tā bija prāva naudas summa. Tiesa, jāstrādā bija katru otro diennakti. Māris neatteicās arī pastrādām pie pašas kameras. Ar viņu čatoja vairākas 40 gadnieces un Mārim patika tā sajūta, patika, ka kāds kaut kur tālu pasaulē vēro kā viņš masturbē. Un Māris to darīja skaisti, tā nebija piecu minūšu ātrā noraušana, tas bija šedevrs, nekad neuzzīmēts mākslas darbs. Māris arī izpalīdzēja izdabāt meitenēm. Dažu meiteņu klienti vēlējās redzēt seksu. Īstu, dzīvu seksu kameras priekšā. Un Māris palīdzēja. Arī tas bija viņa nekad neuzzīmētais šedevrs. Viņš izkopa seksa kultūru līdz mazākajām niansēm, viņs’zināja ko skatītājs grib redzēt, dzirdēt un reizē arī ko meitene gribēja sajust. Māris nebija iebildumu pret meitenēm, tās bija tādas pašas studentes kāds reiz bija arī pats Māris. Jā, tur bija RTU studentes, LU uzņēmējdarbības un vadības studentes, filoloģes un pat topošās politoloģes. Viņām bija draugi vai draudzenes, viņas nereti dzīvoja ar vecākiem un šādā veidā tikai piestrādāja studiju maksai. Pavisam vienkāršas meitenes. Dažreiz Māris izjokoja meitenes, viņa iemīļotākais nedarbs bija apsmidzināt vibratoru ar piparu gāzi. Jā, tas bija jautri. Nežēlīgi, bet sasodīti jautri.
Māris bija zudis cilvēks. Viņš saprata, ka dzīvo tikai seksam, tikai tam daiktam starp kājām un maģiskajai miklenei. Māris gribēja zīmēt. Tas bija ceļš uz izglābšanos. Tas bija veids kā savaldīt savu seksualitāti, savu kaisli, savu vienacaino gliemi un sirds tārpu. Taču visi vienmēr smējās par to ko viņš ir uzzīmējis. Nekas viņam nesanāca. Trūka iedvesmas, trūka prakses, un rokas auga no pakaļas. Arī ar kājām zīmēt nesanāca. Trīcošām rokām Māris smēķēja vienu cigareti pēc otras. Dedzināja absentu, uzdzēra ar šņabi un laizīja alu no sasistās pudeles uz grīdas. Viņš saprata, ka krāsu vietā ir jāizmanto asinis. Krāsas ir nedzīvas, tukšas. Un Māris zīmēja, viņš veda mājās sievietes ar menstruācijām un zīmēja. Un viņam sanāca. Viņš uzzīmēja kara svītras uz sejas, krūtīm, iezieķējās menstruāciju izdaījumos un vārtījās pa sagatavoto audeklu. Un Māris bija laimīgs.
Un kas Tev pietrūkst laimei, manu lasītāj?
