Pamodos viesnīcas numuriņā ap pulkstens 14:30 un pa atvērto logu iekšā spīdēja spoža saule un varēja sajust meža jaunavīgo smaržu. Jau atvērt acis bija pats grūtākais ko esmu darījis pēdējās divās nedēļās. Pēc kādām trīsdesmit minūtēm es jau biju ticis līdz dušai. Izvēmu atlikušo kuņģa sulu, strēbu ūdeni pa tiešo no krāna un turpat arī vēmu. Izlietnē. Nebija pamata raizēm par to, ka kaut kas varētu aizdambēties, jo viss, kas nāca no manis ārā bija dzeltenīga, pašķidra sūdu strūkliņa. Reizēm, tiešām, šķiet, ka kuņģa sula nav pēdējais ko cilvēks var izvemt, pēc tās seko viss zarnu saturs. Un tas nebeidzas nekad. Ne no viena gala. Pēc svinīgā korķēšanas rituāla es aizlīdu garām meitenei, kura kaut ko muldēja svešā mēlē, tā kā meitene nebija dusmīga, es nodomāju, ka tas ir room service. Nē, man neko nevajag! Tas bija pēdējais šļupstiens, pēc kura es atkal atlūzu, apķēris kaut kādu verķi, kas miglaini atgādināja putekļu sūcēju.
Tas stulbais piders ir pie visa vainīgs! Viņš bija tas, kurš ierosināja iet iedzert ar jau ceturto kompāniju pēc kārtas. Iedomīgais jāklis, iedomājies, ka viņš māk dzert. Hā! Še tev, saņem divus tieši pa bumbām.
Uz vakara pusi kāds jau bija sagādājis man alus pudeli un lādzīgi nolicis to tieši pie gultas. Rūgtenā susla plūda iekšā manās sačokurojušās iekšās kā dzīves eliksīrs. Es gribēju vemt, es gribēju ēst, es gribēju dzert. Mana seja bija uzblīdusi kā govs tesmenis pirms teļa zīdīšanas. Alus tika uzņemts godam un pēc minūtēm divdesmit un briesmīga paskata pohu sūda izspiešanas, es jau uz savām divām devos ēdiena virzienā. Kaut kas līdzīgs soļankai, divas pudeles alus, simts grami sīvā un es jau biju gatavs jauniem darbiem. Es nodomāju, ka vakars būs tūkstotis reižu labāks par dienu. Viena kompānija, smēķi, sajauktie grādīgie, tāds ir tas radošais plāns. Pēc tāda plāna izpildes nav un nevar būt nekā labāka par korejiešu padauzas pakaļu uz sejas kompreses vietā. Jā, jāsameklē tas glumīgais jāklis un jādodas tautās. Viņam vienmēr ir labāk veicies ar padauzām. Jāturas viņa veiksmes ēnā.
