Šorīt uzpildes stacijā kāds mazpazīstams cilvēks man pa gabalu parādīja „peace” zīmi. Nu, divi pirksti gaisā, tipa, moins vecīt, bet man ir jāskrien. Man nebija ne mazākās jausmas kas viņš tāds bija un ko gribēja un es vēlējos ar viņu parunāties nemaz. Man bija jāizpēta Statoilā jaunā karšu apmaksas sistēma. Taču šis mazpazīstamais biedrs man atgādināja vienu interesantu gadījumu.
Uz ielas vēl gulēja sniegs, kas vēl nemaz nebija paspējis izkust. Dubļu vēl nebija un centīgās sētnieces spēja tīrīt šo sniegu un kaisīt smilšu un sāls maisījumu. „Štobi mauki ne padali”, teica viena īpaši kolorīta sētniece ar garu sarkanu šalli un ādas cimdiem kā cēlai un augstdzimušai dāmai. Šo izteicienu es jau biju kaut kur dzirdējis, laikam, tas bija manas mājas sētnieks Pēteris. Es aizdomājos.
Man pretī nāca Juris. Es Juri nebiju redzējis kopš studiju beigšanas. Jāatzīst, ka arī studiju gados mūs ar Juri nevienoja kaut kādas saprātīgās saitītes. Drīzāk otrādi, Juris bija no tiem, kuri mācījās un staigāja uz lekcijām, bet es savas dienas pavadīju slampstīdamies apkārt pa pilsētu vai deldēju bikses kādā alus bārā.
- O! Sveiks vecīt!
Juris kā vienmēr bija pārāk sajūsmināts mani redzēt. Viņa gaita bija pacilājoša un žestikulācija atgādināja kārtīgu lauku saimnieku. Vienīgais, kas nedaudz bojāja viņa saimniecisko tēlu bija viņa frizūra un matu sakārtošanas veids, viņš māja ar galvu kā pamatīgs kumeļš un viņa krēpes slaidā lokā krita uz viņa pieres.
- Čau.
- Kā tev iet, ko labu dari, klau, tu vispār pabeidzi universitāti? Nē, nu tu ir baigais rakars!
- Labi.
- Klausies, tev vienmēr ir veicies ar sievietēm, zin’ ko es jaunu uzzināju? Tas tev noteikti patiks!
- Nu?
Jurim nekad neveicās ar sievietēm. Īstenībā, es domāju, ka viņš joprojām sevi aplaimo vientulībā, skatoties grupas „Viagra” koncertus vecajā sastāvā. Nezinu kāpēc, varbūt tāpēc, ka meitenēm nepatika viņa saimnieciski valdonīgais stils un vienmēr uz priekšu izspīlētās krūtis. Vai varbūt tāpēc, ka viņš runāja tikai par mācībām. Viss, kas bija ārpus mācību tematikas no viņa mutes šķita šķidri un pajēli.
- Es te piektdien biju ar vecenēm, nu, žubēm, saproti, un vakarā pie vienas arī tiku. Es viņu tā un šitā un es pamanīju, ka viņa tāda vaļīga TUR!
Jura acīs izbolījās kā hameleonam izrunājot šos vārdus.
- Un viņa manu locekli aptvēra ar pirkstiem, nu, kā „peace” zīmi, saproti. Nu, lai es nejustu, ka viņa TUR tāda vaļīga. Tas bija baigi savādi, vecīt. Tagad es saprotu šo žestu pavisam savādāk!
Kaut ko stāstīt par šīs tehnikas pielietojamību man bija slinkums. Nē, pat ne slinkums, es drīzāk par šo parunātu ar manas mātes dārzā audzēto ķirbi nekā ar Juri. Tā vietā es uztaisīju savu ieinteresēti tizlo grimasi un izdvesu kaut kādu kuslu skaņu.
- Zini, tagad es varētu krāmēt kādam pa purnu par šo žestu!
Juris visai zīmīgi pavicināja savas tusnīgās rokas. Viņš bija nedaudz pielicis svarā. Laikam senči labi baro.
- Tas nozīmē to, ka tu guli ar padauzām! Ja tev kāds rāda šādu žestu, tas ir ar mājienu, ka tu guli ar padauzām, kurām TUR viss ir vaļīgs, saproti!
- Jā, Juri, nu tu dedzini, kurš to varēja padomāt!? Baigas vecis. Labi, man jāiet.
- Ar padauzu, saproti? Ar padauzu!
