Darba dienas vakars. Ceļš no Rīgas uz Siguldu. Braucu es, pamazām mēģinot izdziedāt ēbreja Matisyahu reggeja gabalu, vidēji uz kādiem 140 km/h ar ieslēgtu savu "salonā kaut kas pīkst", pēkšņi, ne no kurienes iznirst policista kungs un aktīvi māj man ar savu strīpaino darbarīku. Tā kā "salonā kaut kas pīkst" nepīkstēja, nebija īsti skaidrs apturēšanas iemesls. Labvakar, tāds un tāds, jūs esat pārkāpis ātrumu. Savādi gan. Un cik ātri tad es braucu? Uz 120 km/h. Es skaidri zināju, ka es braucu ātrāk - neticu. Un vēl bija interesanti ar ko viņi tagad ķer ātruma pārkāpējus, ka mans "salonā kaut kas pīkst" klusēja. Vai tad ar fotoradaru "noķērāt mani"? Nē. Ar parasto aparātu? Jā. Parādiet, lūdzu to aparātu vai kā es esmu uzņemts uz video vai da jebko, jo es ātrumu nepārkāpu. Uzrādīt nevarēja. Sastādīja protokolu un piemēroja brīdinājumu. Es uz protokola tā arī uzrakstīju, ka protokolam nepiekrītu, jo ātrumu pārkāpis neesmu un policistu kungi nevarēja uzrādīt aparātiņu ar ko ir fiksēts mans pārkāpums.
Darba dienas rīts. Apstādināja mani ierastā vietā uz Lomonosova ielas zem "stahančika" tilta. Dzēruši esam? Nē, policista kungs, jau trīs dienas kā turos. Iepūtiet! Skatos, aparāts jauns, tas, kurš bez trubiņas. Plaušas nopīpētas, bet pūšu cik varu. Izkāpiet, lūdzu, no mašīnas, jums, diemžēl, uzrādās 0.52 promiles. Parādiet! Nerāda. Pēc desmit minūtēm kontrol-pūtiens. Joprojām 0.52 promiles. Es sāku vārīties un teicu, lai ved mani nodot asinsanalīzes un vispār, lai parāda man tā aparāta rādījumus. Sastādīja protokolu ar brīdinājumu. Protokolam nepiekritu un pasmējos kā mani varēja brīdināt divas rezes vienas nedēļas laikā. Pēc brīdinājuma taču seko sods, vai ne? Nē. Gaidīšu trešo brīdinājumu :)
Interesanti, ka atgriežamies senākos laikos, kad paprasīt kukuli bija normāli. Tad es vienmēr teicu, ka man ir pieci lati. Jums pienākas sods par 150 Ls ar mašīnas konfiskāciju! Jā, bet man ir pieci lati! Tad līdzēja. Diez, cik tagad man vajadzētu būt?
