Esmu strādājis gan lielos uzņēmumos gan arī mazos. Mazajos, tur viss ir kārtībā, tur no rīta pamet ar roku un pieprasa ieraut. Ak šī skaistā vienkāršība, es nostaļģiski nodomāju, kad sāku strādāt viena lielā firmā. Un katru mēnesi ir vairāki jubilāri, kuriem ir vai nu dzimšanas diena vai nu vārda diena. Un katru mēnesi notiek samešanās ar naudu, kartiņu parakstīšana un svinīgā bučāšanās. Savas dzimšanas dienas es vienmēr izlaižu, vai nu iekrīt brīvdienā, vai nu es izrakstu sev bezalgas atvaļinājumu, lai tikai nebūtu jāskatās šajās samākslotā prieka sejās. Taču šogad centīgākie mani tomēr izķēra un iešķieba balonus. Tie līdz pat šodienai man karājas virs galvas. Baloni nekad neizlaiž gaisu, kad tev to patiesi vajadzētu.
Lai nu kā, mani tracina šī kolektīvisma izpausme. Visi skābām sejām iet uz veikalu, pērk kūkas, tortes un kliņģerus un tad cienā visus savus kolēģus, savukārt, šie, siekalainām acīm, skrien pamieloties ar sapirkto, lai ietaupītu iepriekš samesto naudu un neietu pusdienās. Un tad vienmēr, visi, vienmēr un visi uzskata par savu pienākumu paprasīt: Vai tad pati/pats cepi? Jā, sasodīti pats, visu nakti stāvēju virtuvē un brutāli dzēru, domājot par rītdienu. Visi savas kūkas pērk vienā un tajā pašā veikalā un tās vienmēr ir vienas un tās pašas kūkas. Tad kāpēc liekuļot, kāpēc lišķēties, kāpēc vienmēr atbildēt vienas un tās pašas nejēdzības? Nepietiek vēl ar to, vēl ir jāieklausās tajās tukšajās runās par neko. Vai kādi jūs šodien visi formāli saģērbušies. Vai, vienā pusē tādi sarkanie un otrā pusē tādi tumšie. Vai, zilā krāsa tak ir cerību krāsa, cik šodien jauki izskatamies. Neskatoties uz to, ka meitēnam ir acīmredzamas ādas problēmas, kas ir vēl lielākas nekā problēmas ar galvu.
Visā šajā sakarā es atcerējos kādu senu paziņu, kurš man pastāstīja stāstiņu par padomju laika dzimšanas dienas svinībām un sarunām ap to. Viņa kolēģe esot krājusi ziepju gabaliņus, nu tos, kas paliek pāri un ir neērti, lai tos normāli lietotu. Viņa esot sakrājusi tādus gabaliņus veselu krūzīti, tad aplējusi ar siltu ūdeni, gaidījusi, un no tā visa esot sanācis labais šķīdums, lai mazgātu apakšbikses. Jā, Darvinam bija taisnība, cilvēce neglābjami attīstās.
Lai nu kā, mani tracina šī kolektīvisma izpausme. Visi skābām sejām iet uz veikalu, pērk kūkas, tortes un kliņģerus un tad cienā visus savus kolēģus, savukārt, šie, siekalainām acīm, skrien pamieloties ar sapirkto, lai ietaupītu iepriekš samesto naudu un neietu pusdienās. Un tad vienmēr, visi, vienmēr un visi uzskata par savu pienākumu paprasīt: Vai tad pati/pats cepi? Jā, sasodīti pats, visu nakti stāvēju virtuvē un brutāli dzēru, domājot par rītdienu. Visi savas kūkas pērk vienā un tajā pašā veikalā un tās vienmēr ir vienas un tās pašas kūkas. Tad kāpēc liekuļot, kāpēc lišķēties, kāpēc vienmēr atbildēt vienas un tās pašas nejēdzības? Nepietiek vēl ar to, vēl ir jāieklausās tajās tukšajās runās par neko. Vai kādi jūs šodien visi formāli saģērbušies. Vai, vienā pusē tādi sarkanie un otrā pusē tādi tumšie. Vai, zilā krāsa tak ir cerību krāsa, cik šodien jauki izskatamies. Neskatoties uz to, ka meitēnam ir acīmredzamas ādas problēmas, kas ir vēl lielākas nekā problēmas ar galvu.
Visā šajā sakarā es atcerējos kādu senu paziņu, kurš man pastāstīja stāstiņu par padomju laika dzimšanas dienas svinībām un sarunām ap to. Viņa kolēģe esot krājusi ziepju gabaliņus, nu tos, kas paliek pāri un ir neērti, lai tos normāli lietotu. Viņa esot sakrājusi tādus gabaliņus veselu krūzīti, tad aplējusi ar siltu ūdeni, gaidījusi, un no tā visa esot sanācis labais šķīdums, lai mazgātu apakšbikses. Jā, Darvinam bija taisnība, cilvēce neglābjami attīstās.
