Mēs nemaz nezinam, ka tepat, līdzās mums dzīvo laimīgi cilvēki. Es nerunāju par alkatības apmierinājuma laimi, bet gan par vienkāršo, nesabojāto un cilvēcisko laimi. Un tas nav arī saistīts ar laimes tableti, kas samierina sevi ar paša neirozēm un liek vienmēr smaidīt kā rudam lielam un resnam runcim.
Šie laimīgie cilvēki dzīvo tepat līdzās mums, taču reāli mēs viņus neredzam, tikai nojaušam par viņu eksistenci tāpat kā mēs nojaušam lietus tuvošanos. Viņi dzīvo kalna pakājē, paši šo kalnu dēvējot par Mēness kalnu. Vienīgais priekšnosacījums, lai dzīvotu starp šiem cilvēkiem ir - justies laimīgam. Mēness kalna pakājē nekad nav dzīvojuši vairāk par pāris simtiem cilvēku no visas pasaules. Man pat nav ko īsti pastāstīt par to ar ko nodarbojās šie dzīves izredzētie. Viņi darīja visas ikdienišķās lietas ko daram arī mēs. Modās, ēda, izklaidējās, strādāja, lai apmierinātu savas vajadzības un gulēja. Gulēja vairāk nekā pie mums ir pieņemts. Šiem cilvēkiem nebija nekur jāiet, jo viņiem jau bija viss ko cilvēks var vēlēties un reizē viņiem arī nebija nekā, ja uz to paskatamies mēs.
Neviens un nekad Mēness kalna pakājē neuzturējās ilgāk par mēnesi. Tiklīdz cilvēks vairs nevar izpildīt savu priekšnosacījumu - būt laimīgam, viņam bija jāpamet kalna pakāje un jākāpj pašā kalnā. No kalna neviens nebija atgriezies izņemot šo iedzīvotāju šamani, liela auguma vīru ar tumšām acīm un pīpi zobos. Neviens nekad viņam neprasīja kā viņš ir atgriezies no turienes, no kurienes neviens nekad neatgriežas. Visi viņu uzklausīja un paklausīja, jo tieši viņš kontrolēja cilvēku laimi, kontrolēja to, kad cilvēkam ir jāsāk kāpt savas dzīves pēdējā kalnā.
Vienu rītu cilvēki pamanīja ap sevi savādas ēnas. Tās bija smalkas un maigi sataustāmas. Šīs ēnas mētājās no viena cilvēka pie otra un radīja savādu skaņu, it kā lieli siseņi berzētu savus spārnus. Klusi. Neviens negāja klāt pie šamaņa prasīt ko tas nozīmē, visi cilvēki vienkārši sapulcējās vienuviet un skatījās uz šīm šņācoši - sīkstošajām ēnām. Neviens īsti nezināja kā šīs ēnas pazuda un sāka rāpties Mēness kalnā. Šamanis nodūris savu smago galvu sekoja. Sekoja kalnā. Neviens arī nezināja ar ko tas viss beigsies un kurš turpmāk kontrolēs cilvēku laimi, kurš vēl bez mēmā šamaņa to spēs. Trešajā dienā pēc tam, kad sīkšana bija apklususi, Mēness kalns sāka runāt. Sarkanās liesmu mēles dzina, nu jau brēcošās ēnas, prom.
Cilvēki izklīda. Mēness kalns savā pakājē vairs nepulcēja laimīgos cilvēkus. Šie cilvēki izklīda pa visu pasauli un satika tos, kuri kādreiz bija kāpuši Mēness kalnā. Viņi vairs neatcerējās, kur viņi ir bijuši, ko ir redzējuši un kā ir tikuši prom no turienes, no kurienes neviens nekad neatgriežas. Šie cilvēki dzīvoja vienkāršo dzīvi apkrāvušies ar to, no kā kādreiz aizgāja. Viņi veidoja savu dzīvi, lai neatcerētos laimi, viņi nekad vairs neies ceļu līdz Mēness kalnam. Viņiem visur sekoja līdzi mazās, smalkās, pārbiedētās un brēcošās ēnas.
Mēs zinam, ka tepat, līdzās mums dzīvo laimīgi cilvēki. Šie laimīgie cilvēki dzīvo tepat līdzās mums, taču reāli mēs viņus neredzam, tikai nojaušam par viņu eksistenci tāpat kā mēs nojaušam lietus tuvošanos. Viņi dzīvo starp mums un viņi vienmēr smaida kā rudi lieli un resni runči. Viņiem nav ēnu. Tāpat kā aizgājušajam šamanim. Viņš atgriezās trešo reizi un viņa acis bija kļuvušas vēl tumšākas.
