Ārā sniga jau trešo dienu. Vēl tad, kad sniega nebija un nekas par to arī neliecināja, cilvēki bija sakāruši kokos lampiņas un dažādus svētku rotājumus. Tagad šīs lampiņas bija vāji saskatāmas un to blāvā gaisma mēģināja izlauzties cauri sniega cepurei. Sniegs bija visur, uz palodzēm, ieputināts balkonā, uz katra mazākā koka zariņa un lielām kaudzēm uz ielas. Mūsu mājas sētnieks Pēteris lamādamies tīrīja šos sniega kalnus un ar lielo lāpstu krāmēja to virsū Madara mašīnai. Pēteris ienīda Madaru un darīja tā katru gadu. Taču šoreiz šo veco ļaužu spēle šķita jauka, mīlīga un nedaudz amizanta. Kad es beidzot saģērbos un izgāju mājas pagalmā, sniegs bija pārstājis krist un apkārt valdīja ziemas miegam piemītošais klusums. Vienīgais, kas šo klusumu lauza, bija Pētera nemitīgā lamāšanās. Viņš bija beidzis tīrīt sniegu un tagad kaisīja sāls un smilšu maisījumu pie mājas durvīm. Pēter! Ko tu dari!? Kāpēc maitā šo skaistumu? Vaicāju es, nemaz necerot uz kādu prātīgu atbildi.
- Da, ja tut smiltis kaisu, shtobi mauki ne padali..
Pēteris katru rītu „streļīja” no manis cigaretes un ienīda visā apkaimē dzīvojošās tantiņas. Es vēl atcerējos cik viņš bija laipns pret manu Guntiņu, tāpēc es viņam nekad neatteicu iedot cigareti. Viņš ir vienīgais cilvēks, kuram ir šāda privilēģija.
Kārtējo reizi pasmaidījis par Pētera leksikas izpausmēm, es devos tālāk pētīt sasnigušo pasauli. Zem dzelzs stallažām varēja redzēt mazas putnu pēdiņas, tādas trīs staru zvaigznītes. Šīs pēdas es atceros vēl no bērnības, kas mēs laukos karinājām speķa gabaliņus pie sienas, lai pabarotu zīlītes, taču mūsu resnais runcis vienmēr bija veiklāks par nabaga putniņiem. Šim tika gan piekārtais speķis, gan pašas zīlītes. Cilvēki bija sākuši iet ārā no mājām un krakšķināja sniegu ar saviem ziemas zābaciņiem. Milzīgais trolejbuss dusmīgi grieza savus lielos riteņus, taču tā arī nespēja izbraukt no pieturas. Pasažieri to stūma kopīgā ritmā un nedaudz vēlāk pat sāka dziedāt kādu no Ziemassvētku dziesmām. Šoreiz ļaudis nešķiroja kādā valodā viņi runā vai kadā vecuma grupā tos ir iedalījusi dzīve, viņi visi darīja vienotu darbu un vēlāk vienoti sildīja savas nosalušās rokas un turpināja dziedāt. Man vienmēr ir licies, ka visi kašķi cilvēkos atsalst pie mīnus desmit grādiem. Nogulsnējas kādā tumšā kaktā ledus klucīša veidā un neliek par sevi manīt. Līdz pavasarim.
- Da, ja tut smiltis kaisu, shtobi mauki ne padali..
Pēteris katru rītu „streļīja” no manis cigaretes un ienīda visā apkaimē dzīvojošās tantiņas. Es vēl atcerējos cik viņš bija laipns pret manu Guntiņu, tāpēc es viņam nekad neatteicu iedot cigareti. Viņš ir vienīgais cilvēks, kuram ir šāda privilēģija.
Kārtējo reizi pasmaidījis par Pētera leksikas izpausmēm, es devos tālāk pētīt sasnigušo pasauli. Zem dzelzs stallažām varēja redzēt mazas putnu pēdiņas, tādas trīs staru zvaigznītes. Šīs pēdas es atceros vēl no bērnības, kas mēs laukos karinājām speķa gabaliņus pie sienas, lai pabarotu zīlītes, taču mūsu resnais runcis vienmēr bija veiklāks par nabaga putniņiem. Šim tika gan piekārtais speķis, gan pašas zīlītes. Cilvēki bija sākuši iet ārā no mājām un krakšķināja sniegu ar saviem ziemas zābaciņiem. Milzīgais trolejbuss dusmīgi grieza savus lielos riteņus, taču tā arī nespēja izbraukt no pieturas. Pasažieri to stūma kopīgā ritmā un nedaudz vēlāk pat sāka dziedāt kādu no Ziemassvētku dziesmām. Šoreiz ļaudis nešķiroja kādā valodā viņi runā vai kadā vecuma grupā tos ir iedalījusi dzīve, viņi visi darīja vienotu darbu un vēlāk vienoti sildīja savas nosalušās rokas un turpināja dziedāt. Man vienmēr ir licies, ka visi kašķi cilvēkos atsalst pie mīnus desmit grādiem. Nogulsnējas kādā tumšā kaktā ledus klucīša veidā un neliek par sevi manīt. Līdz pavasarim.
Pa jau ierasto ceļu es aizbridu līdz upei. Bļitkotāju bariņš vēl nebija savācies, jo ledus vēl bija pārāk plāns dēļ lielā baltā sniega klājuma. Es atradu Aldoni sēžam pie pilsētas apkures caurulēm. Tās ziemā vienmēr ir siltas un uz tuneļa sienām atspīdēja allaž degošās mistkastes uduns mēlītes. Aldonis bija optimisma pilns un viņa „Carskaja vodka” bija jau pusē. No rīta neiedzersi, visu dienu palaidīsi garām! Tā bija viņa himna. Šoreiz Aldonis klāstīja savu teoriju par banāniem: Skaties, cik šodien tirgū maksā banāni! Tīrākā zagšana, šie banāni tika ievesti Latvijā vēl deviņdesmit piektajā un līdz pat šodienai tika uzglabāti morgā. Es pats esmu redzējis! Goda vārds! Tagad šos atkausē, atsilda un pārdod. Tikai no nāves un puvekļu smakas nevar tikt vaļā. Šiem banāniem vajadzētu maksāt par trešdaļu mazāk!
„Carskuju” mēs piebeidzām kopā un pa to laiku jau atkal bija sācis snigt. Vēja nebija un sniega pārslas krita taisnā līnijā bez jebkādas šūpošanās. Šāda pārslu krišana atgādina nāves stingumu. Viss ir tik kluss un nekustīgs, ka tikai retie cilvēki izjauc šo stingumu, jo cilvēks vienmēr atsakās no nāves. Cilvēkam vienmēr vajag kustēties un iet uz priekšu, apstājoties tikai uz mirkli, lai izbaudītu klusumu. Arī es devos tālāk, pēc puķēm. Ducis sarkanu rožu tika aizbāztas aiz mēteļa un es turpināju iet. Mazais puika sēdēja uz ragaviņām un skatījās man tieši acīs. Es zināju, ka viņš, tāpat kā es, zin manu noslēpumu, taču klusēs mūžīgi. Mēs abi zinājām, ka, nokūstot sniegam, nāks gaismā visi sūdi, kas tagad slēpjās zem gaišā un pūkainā sniega, kas nes bērniem tādu prieku. Mazajais zināja kur es dodos. Viņš zināja, ka es došos atpakaļ uz upi ar visām rozēm. Viņš zināja, ka es izsitīšu ledū caurumu un iebāzīšu tajā visas rozes, pa vienai, lai tās sasalst un ir kopā ar manu sasalušo Guntiņu. Mazais zināja, ka mēnesi atpakaļ es Guntiņu noslīcināju. Viņš zināja, ka nāks pavasaris un visi sniegi izkusīs. Izkusīs arī manas rozes un arī mana Guntiņa. Taču mazais neko neteiks. Tāpat kā es.
„Carskuju” mēs piebeidzām kopā un pa to laiku jau atkal bija sācis snigt. Vēja nebija un sniega pārslas krita taisnā līnijā bez jebkādas šūpošanās. Šāda pārslu krišana atgādina nāves stingumu. Viss ir tik kluss un nekustīgs, ka tikai retie cilvēki izjauc šo stingumu, jo cilvēks vienmēr atsakās no nāves. Cilvēkam vienmēr vajag kustēties un iet uz priekšu, apstājoties tikai uz mirkli, lai izbaudītu klusumu. Arī es devos tālāk, pēc puķēm. Ducis sarkanu rožu tika aizbāztas aiz mēteļa un es turpināju iet. Mazais puika sēdēja uz ragaviņām un skatījās man tieši acīs. Es zināju, ka viņš, tāpat kā es, zin manu noslēpumu, taču klusēs mūžīgi. Mēs abi zinājām, ka, nokūstot sniegam, nāks gaismā visi sūdi, kas tagad slēpjās zem gaišā un pūkainā sniega, kas nes bērniem tādu prieku. Mazajais zināja kur es dodos. Viņš zināja, ka es došos atpakaļ uz upi ar visām rozēm. Viņš zināja, ka es izsitīšu ledū caurumu un iebāzīšu tajā visas rozes, pa vienai, lai tās sasalst un ir kopā ar manu sasalušo Guntiņu. Mazais zināja, ka mēnesi atpakaļ es Guntiņu noslīcināju. Viņš zināja, ka nāks pavasaris un visi sniegi izkusīs. Izkusīs arī manas rozes un arī mana Guntiņa. Taču mazais neko neteiks. Tāpat kā es.
