Lūk tāda ir jaunākā mode ASV kulinārijā - sarkani gurķi. Nē, šeit nekas netiek modificēts un gurķis tāpat turpina gozēties saulītē zaiļš un spurains. Gluži kā vecajā dziesmiņā - "Sidit zeljenij ogurec i nikto ego ne est". Laikā, kad tapa šī bērnu dziesmiņa, nevienam pat prātā nebija ienācis, ka gurķis var būt kādā citā krasā kā zaļš vai arī dzeltens no pārgatavošanās. Tiesa, tikai karstajos deviņdesmitajos kļuva pieejami sulas koncentrāti pulvera veidā. Man nez kāpēc šie pulveri asociējas ar Maximas daudzveidīgo piedāvājumu.
Tā nu cilvēki padzēra šīs sulas atraugas un pārgāja uz "ekoloģiskajām/dabīgajām" sulām tetra pakās. Taču Amerikā cilvēki joprojām ikdienā ber šo pulveri ūdenī un maisa, maisa un dzer un dzer. Un ne tikai dzer, arī marinē gurķus.
Receptes pamatā ir marinētie gurķi, tad puse marinādes jānolej nost un jāpieber sulas pulveris atlikušajai marinādei + pievieno ap 200 gramiem cukura. Rezultātu var redzēt bildēs - sarkans gurķis. Par garšas īpašībām runā, ka gurķis garšojot tik savdabīgi, ka jūs šo gurķi vai nu iemīlēsiet vai arī ienīdīsiet. Vidusceļa nebūs.
Es domāju, ka šādam piedzīvojumam ir jāsagatavojas. Ja man restorānā atnestu ceptus kartupeļus ar karbonādi un salātiem un traukā būtu arī šāds gurķis, es domātu, ka tas ir kāds vīrieša dzmimumloceklis.
Gadījumā, ja kādam ir vēlme, šo recepti var patentēt (vēl neviens nav aizdomājies), taču es negribētu neko līdzīgu redzēt savā ēdienkartē.
