Jāsāk ar saturīgi pozitīvām ziņām - es rakstīšu grāmatu. Man ir stāsts, struktūra, tēli, notikumi, iespējams pat dziļāka sociāli aktuāla tematika. Iepriekš jau esmu mēģinājis rakstīt garākus stāstus ar domu par grāmatu, bet tās bija tikai skābenas atraugas, kas sagatavo pamatīgam, sulīgam, nevaldāmam un neprātīgam pūtienam. Šajā jautājumā man var novēlēt tikai pacietību. Paldies.
Joprojām nevaru saprast un aptvert faktu - kā man neiet, bļe. Esmu vaimanājis un esmu arī visu turējis sevī, esmu mēģinājis samierināties, uztvert to visu filosofiski, kā milzīgu dzīves mācību. Kā balto un melno strīpu, kā sāpes un ciešanas, kas vitāli nepieciešamas, lai iepazītu laimi. Ja runājam samērīguma robežās, tad manai nākamajai laimei ir jābūt tik lielai, ka atlaidīsies mans anālais griezējmuskulis, es aptaisīšos un nolikšu karoti bez elpas.
Iespējams, ka es tikai tā muļķīgi ceru, tas ir, esmu tik liels muļķis, ka ceru, ka neesmu pilnīgs idiots. Tur nevar būt skaidrības, noteikti, ka arī pilnīgs idiots neuzskata, ka viņš tāds ir, bet gan ir pārliecināts par savām prāta un darba spējām, kamēr pārējie par viņu domā to ko domā. Vienu reizi man paveicās, iepriekšējā darba vietā, ar priekšnieku, kurš man uzticējās. Ieguldīja zināmu devu uzticības, laika un līdzekļu un arī saņēma atpakaļ ieguldīto ar uzviju. Redzēja manī lietaskoku, tā teikt. Taču tagad neredz neko, neviens. Redz tikai tādu vai šitādu neatbilstību. Tas ir, kā gatavu produktu, kas ir ierobežots. Ierobežots savā attīstībā un funkcionalitātē. Vai arī glorificē sūdu. Pārvērtē darāmo darbu, tā nereti notiek ar darbaholiķiem, tu tik ļoti esi iekšā savā darbā, ka nav nekā svarīgāka un nopietnāka. Un tad atnāk kaut kāds mudaks un apgalvo, ka viņš ātri mācās. Viņš mācījās sešus gadus un ir slīpēts profesionālis, bet tu esi puņķu tapa. Tas mani vedina uz domām, ka jāsamazina savu ambīciju izpausmes, jāizliekas par nezinošāku, pat dumjāku, bet cītīgu, tādu bezformīgu plastelīna piciņu. Tādu, kurš atnāks uz darbu ātrāk un aizies vēlāk, īpaši neskatoties uz sasniegto vai iemācīto. Nodeldētā pakaļa un aizgājusī dzīve ir lietaskoka pazīmes. Viņš pats taču tāds ir, bet tu te ātri mācoties. Phe.
Vairākos psiholoģiskos testos ir pazibējis jautājums par sekošanu līderim. Īsāk sakot, man vajadzīgs Patrons. Kurš redz manu vērtību, uzticas un vada. Kā tajā seriālā par juristu kantori un stažieri bez diploma, Suits laikam. Kādam nav pazīstams kāds vieds vīrs kurš meklē sev mācekli, ne?
Ja godīgi, es baidos no depresijas. Esmu jau tik tuvu kaut kādai morālai un fiziskai katastrofai, ka tuvāk vairs nav kur, uz paša naža asmens, pirmajos ierakumos ienaidnieka teritorijā. Lai uzrakstītu labu grāmatu ir nepieciešams nelaimīgs rakstnieks. Laimīga cilvēka saldie šļupsti nevienam nav interesanti. Mana emocionālā robežjosla un iepriekšējās rakstniecības atraugas - tam ir jānoved pie kaut kā laba. Vismaz kaut kā laba. Es vēl ceru.
