Ir nedaudz jocīgi kaut ko rakstīt bez lasītāja. Par to kā vairs nav un pavisam iespējams, ka nekad nav bijis. Iluzora parādība, kā vējš pirkstu galos un saules pirmie pieskārieni no ziemas bālajam vaigam, ko jūti, bet izskaidrot nevari un baidies pazaudēt. Tu joprojām esi mans sapnis par laimi, pamats uz kā būvēt skaisto cerību, reizē posts un skaudrais atgādinājums par netveramo lietu būtību ko nav iespējams savienot ar pastāvošo realitāti ko nespējam ietekmēt vai kā ietekmei akli paļaujamies kā vispārpieņemtai un neapstrīdamai lietu kārtībai.
Ja es Tevi esmu iedomājies, tad es nesaprotu, kāpēc tik skaidri atceros savu izdomu. Ja izdoma ir kā sapnis, tad tai jāpiemīt zināmai nenoteiksmei, kādai miglainai maliņai, kas nav skaidri nosakāma un atļauj attīstīt. Izdoma ir kā nepabeigta celtniecība. Apdzīvota, taču nenodota ekspluatācijā, lai izvairītos no nekustamā īpašuma nodokļa nomaksas. Daļa labiekārtota, daļa atstāta nākotnei. Tevi es atceros pavisam skaidri, it kā viss būtu noticis vakar, joprojām jūtu tavu smaržu kas apbur un sastindzina ķermeni patīkamā labklājībā, tavus kautrīgi maigos pieskārienus, vismaigākos kādu vien var iedomāties, gandrīz vai nejūtamus, tikai milimetru virs ķermeņa, lai pieskaras siltums, ne āda, tavus matus, žilbinoši ugunīgus savā piķa melnumā. Ir brīži, kad jūtu tavu ķermeni savos apskāvienos, tas piekļaujas un ieguļas. Es aizmiegu ieelpojot tevi, pamostos salauzts, it kā kāds man būtu atrāvis tevi ar daļu manis un zaudējuma sāpes smeldz rīklē un krūtīs.
Atceros pirmo tikšanos, patīkamo mulsumu, uzdāvināto pavasara pušķi, mūsu pirmo reizi, kas bija tava pirmā, atceros pastaigas ar tevi, sarunas, kā tavas lūpas sniedza savu maigumu nakts melnumā un ūdens skaņu pavadījumā. Tā es toreiz arī jutos, es ar tevi vienā krastā, kamēr visa skaļā pasaule ar savām gaismām un nebeidzamajiem trokšņiem - otrā.
Veselais saprāts liek domāt, ka tas viss bija iespējams tikai tāpēc, ka tu nekad līdz galam nebiji mana. Un es nebiju tavs. Tā bija vispārēja kustība vienam pretī otram, nejauša saskaršanās, bet nekad nebija pilnīgs kontakts, pilnīga tuvība. Ļauns joks ko paša prāts izspēlē ar tevi, ja atstāj auglīgu augsni, neaptraipītu ar pieradumu vai ikdienas pierīvēšanos.
Es tā arī nespēju samierināties, ka tev ir jūtas pret citu. Un kā gan cilvēks var samierināties ar ko tādu? Ja tu esi pats labākais, pats pats, bet bez atbildes. Un bez atbildes tāpēc, ka "apstākļi" un ikdiena, ne tāpēc, ka nebūtu vēlēšanās, kas tiek nogriezta saknē. Iespējams tu gaidīji mani. Zinu noteikti, ka gaidīju tevi. Ne ļaunā cerībā, bet tādā, kas tic nejaušībai. Es rakstu šīs rindas, lai vairs negaidītu. Izdzīvoju visu vēl vienu reizi. Vēl šodien, redzot tevi, mana sirds trīcēja. Rīt vairs ne. Varbūt tā nemaz nebiji tu, tā būtu ļauna likteņa spēle, ja es tiešām tevi būtu redzējis šodien. Varbūt tā nebiji tu. Varbūt tevis vispār nebija. Tāds ir mans apmāns šodien. Daudz laimes dzimšanas dienā vēl pēdējo reizi.
