Kādu brīdi Kārlis, kā hipnozes iespaidā, pētīja vadu. Tas aizņem laiku, kas tiek bezjēdzīgi pavadīts pārvietojoties. Tas ceļas augšup un apraujas, pazūd kā nebijis un acīm paveras jauna aina, bez bijušā. Tikai pēc kāda laika viņš izvilka savu bloknotu, virpināja rokās pildspalvu un gaidīja iedvesmu. Jau lūgdamies un kuro reizi pārlasot vakar sarakstīto, Kārlis ieraudzīja, ka aiz loga līst. Saule spīdēja tieši priekšā un lietus lāses likās pinamies vilciena virpulī kā pērļu virtenes, nevaldāmi, mierīgi, skaisti. Garām slīdēja saules apspīdētā ainava, viss nedaudz mirdzēja un spēlējās ar uztveri, tik skaisti. Laiks ritēja vismaz trīs reizes lēnāk, mirkli, jel apstājies, tu esi tik skaists.. Būtu teicis Kārlis, taču viņu dīdīja radīšanas mokas. Tieši šajā mirklī, kā sitienu pa seju, viņš sajuta, ka tas, kas viņam ir jārada, būs pats skaistākais uz ko viņš ir spējīgs. Pats labākais, pats aktuālākais, pats sāpīgākais, pats dzīvīgākais, pats - pats..
Rokā iespiestā pildspalva joprojām atradās miera stājā, kā gaidot virspavēlnieka komandu, King George commands and we obey, over the hills and far away.. Kas ir tas pats - pats? Kas liek trīcēt viņam pašam, kas spētu aizraut citus cilvēkus, kas liktu runāt par lielisko vārdu virknējumu? Cilvēks ir ierobežots tikai ar savu fantāziju. Taču galvā tukšums, pats - pats, ziņā. Skrien garām tikai absurdas un lētas idejas. Par spēka un dēku pilnu dzīvi, pat vietējo varenumu, par nesaprašanu, pārmetumiem, izstumšanu, par pilnīgi jauna radīšanu, esošā absolūtu disintegrāciju un jauna radīšanu, atstājot tikai fizikas pamatlikumus. Pie joda arī fiziku, cilvēkus aizrauj neiespējamais. Cerība. Un to var radīt, izprotot cilvēku sapņus, taču, cik daudz cilvēks var saprast par otra cilvēka sapņiem? Viens ir skaidrs, cilvēki alkst sajūtu, to šķebinošo, drēgno, neizskaidrojamo, kas viņus aizrauj apmēram uz astoņiem mēnešiem. Un šeit nav nekāda sakara ar pāragrām dzemdībām, tas ir vidējais kaisles mūžs. Kas būtu, ja cilvēki spētu, tas ir, pārdzīvotu, šo sajūtu turpināšanos? Tā kā bezgalīgi. Katru dienu kā no jauna, katru dienu savādāk, katru dienu tikpat dedzīgi. Vai tā dzīvo gulbji, ne cilvēki?
Antons viņu satika dzelzceļa stacijā. Viņa stiepa ārā no vilciena acīmredzami smagu koferi. Antons palīdzēja un viņa smaidot pateicās.
- No kurienes brauc?
- No laukiem, beidzot atradu piemērotu dzīvoklīti Rīgā.
- Tad jau forši.
- Nu ja, apnikusi man tā braukāšana, mūžīgā neizgulēšanās un saaukstēšanās pie pirmajām laik-apstākļu maiņām.
- Jā, ļoti labi tevi saprotu. Mans suns vairs nečurā, kas ierauga mani. Kad bija maziņš, mīza aiz laimes, asti iespiedis starp kājām, tagad tikai luncina to. Tas ir vēl sliktāk nekā saaukstēties.
- Pieradums nav tikai cilvēku liksta.
- Tā izrādās.
Otro reizi Antons uzskrēja viņai vienkārši uz ielas. Smaidīdams, viņš atgādināja par sevi un savu suni un saņēma pārmetumus par neveiklo ieganstu, lai atkal parunātos. Arī tad viņi šķīrās, visu atstājot likteņa ziņā, nezinot viens otra vārdus vai telefona numurus. Tikai atmiņas par ērtumu un vienkāršību, kādu viņi juta, esot kopā tās divas reizes, tik īsu brīdi.
Antons bija piedzēries, derdzīgs un dusmīgs uz visu pasauli, kad viņi satikās trešo reizi. Tā bija darba balle un viņa izrādījās strādājam vienā no saistītajām kompānijām. Bija pagājis pus gads. Un viņi atkal smaidīja viens otram. Nedaudz dīvaini, ka ar viņu satikšanos saistījās suņa čuras, bet visādi citādii, kā pirmo reizi. Nedaudz bikli, nedaudz kautrīgi, nedaudz skarbi un maigi reizē. Viegli. To viņi juta un atcerējās abi. Un pirmo reizi apmainījās ar telefona numuriem. Kaut arī nezvanīja un nerakstīja viens otram vēl trīs mēnešus.
Vispārējā drūzmēšanās un kustība satricināja vagonu. Gala stacija. Lielpilsēta. Kārlis ielika bloknotu un pildspalvu somā un mīņājās rindā uz izkāpšanu, kopā ar visiem citiem. Nedaudz atguvis realitātes sajūtu, Kārlis saprata, ka ir atbraucis atpakaļ pārāk ātri. Viņš brauca pie vecākiem, lai pārlaistu grūtos laikus un nedaudz nostātos uz kājām, taču bija atgriezies, piedzīvojis ne tos tīkamākos brīžus, un nekas nebija mainījies. Telefons gandrīz izlādējies, palikt pa nakti nav kur, darba nav, naudas nav, un arī nekas neplānojas tuvākajā, pārskatāmajā laikā. Kārlis izvilka no paciņas pirmspēdējo cigareti, aizsmēķēja, apsēdās uz soliņa un domāja par smēķēšanas kaitīgumu un to, vai Antons un meitene ar koferi satiksies vēl vienu reizi. Jau ceturto..
