- Zini, alkohols nav tas sliktākais veids kā mānīt sevi, lai saredzētu skaisto. Nē, pat ne saredzēt skaisto, bet vienkārši, kaut uz brīdi, sajusties laimīgam. Ignorējot apziņas nīgrumu un atslēdzot potenciālos veidus kā viss, jebkas, beigsies slikti. Ja ne slikti, tad vismaz beigsies, kas tajā brīdī pats par sevi jau būs slikti. Turklāt tas, alkohols, es domāju, ļauj tev sajust kontrastu, respektīvi, tu neesi pa dzīvi sapists reliģisks idiots, pacifists, koku vai cilvēku mīļotājs, tu esi normāls un tikai uz brīdi ieslēdz krāsas. Nelec ārā no dzīves, nemaini to savā prātā, nepieņem, bet gan dzīvo to, tikai reizēm atļaujoties būt laimīgam. Gandrīz vai pēc izvēles un pasūtījuma un bez acīmredzamām sekām. Es atcerējos divas dienas vecu sarunu, velkot mugurā pus garo mēteli un velkot ap kaklu šalli īpašajā mezglā. Cik nu īpašajā, tik vien cik jancīgs nosaukums un kuplāks mezgls. Nosaukumu ir pietiekoši asociatīvi viegli atcerēties - блевинка, gluži kā vēmekļi, tikai skaistā mezglā.
Viņa pasūtīja sev kafiju un siltu pienu, atsevišķā glāzē. Reiz viņa man stāstīja par savu zobārstu, kurš esot stingri rekomendējis, pēc zobu higiēnas, katru reizi pēc smēķēšanas vai kafijas dzeršanas, izdzert glāzi ūdens. - Ļoti bieži jāiet čurāt, ja to stingri ievēro, laikam par daudz es smēķēju, tāpēc labāk dzeru pienu, tas taču ir balts, vai ne? Noteikti nāk par labu zobu krāsai. Viņai tiešām ir skaisti zobi, tādi mazi un balti. Ne tik mazi, lai būtu smieklīgi, bet tieši tik balti, lai to varētu novērtēt.
- Atceries, cik grūti bija no rokām nomazgāt beici, tad, bērnībā, kad krāsojām kūts durvis ar pāri palikušās bundžas saturu? Es sāku sarunu, lai kliedētu klusuma mirkļa mulsumu. Man joprojām bija neērti klusēt viņas klātbūtnē, lai arī īsti runāt nebija par ko. Turklāt, viņa manu muldēšanu reiz uzskatīja par šarmantu. - Tu tik aizrautīgi stāsti visādas muļķības un tas ir tik jauki. Reiz viņa man bija teikusi. - Zini, neaizmirsti, ka es tomēr esmu pilsētas meitene un man nebija nedz kaut kādas mistiskas krāsas, nedz arī kūts un kur nu vēl kūts durvis. Man toties bija nagi. Un mammas noslēpums par to, ka nagu laka ir jāglabā ledusskapī. Tādā veidā tā laka iegūst pareizo konsistenci, labāk klājas un tādējādi arī ilgāk turas.
Ilze nebūt nebija pirmā meitene, ar kuru es sev meloju un darīju to bez alkohola. Man cilvēcīgi bija bail. Brīdī, kad jūties laimīgs, tas saprāta pašciniskais kamols virs galvas traucē. Kolīzija sevī. Tikai parasti tā mani pildīja, lika justies neērti, diskomfortā un lika radīt, lai savadītu šķembas, bet tagad, ar viņu, es iztukšojos. Iekšējā ciņa nekur nepazuda, tā pat pieauga, iespējams, pieauga tik lielā mērā, ka eksplodēja uz iekšu, nebija vairs šķembu ko savaldīt.
- Man prieks, ka toreiz izvēlējos zaļo ķirsīti. Teica Ilze. - Tu vispār vēl atceries? Tu man atnesi divus kokteiļus, vienu ar sarkanu un otru ar zaļu ķirsīti, teici, ka atļauj man izvēlēties. Tu toreiz tik jauki man skatījies acīs. Es nezināju kāda izvēle ir manā priekšā. Nu, nav jau tā, ka es nesapratu, ka izvēles objekts ir kas nopietnāks, bet es nezināju līdz galam, ko tu piedāvā, ko gribi un ko tas nozīmē. Ja godīgi, es tad pieskaņojos nagu lakas krāsai. Atceries, man toreiz bija tād īss, puicisks matu griezums un zaļa nagu laka? Arī uz kājām. Tad tu man vēl stāstīji to joku par papagaili. Es pieklājīgi smējos.
Pieklājīgais scenārijs. Mēdz jau būt dažādi, strīdoties, ignorējot, apsmejot un pazemojot un mēdz būt arī pieklājīgi. Galu galā, ne jau par velti mēs izvēlamies viens otru. Jā, protams, izvēle ir neloģiska, intuitīva un pat maldinoša, bet tajā brīdī tā ir tāda, kāda ir un tas ir jāpieņem. Dotajā laika posmā tā ir tava izvēle un uz to mirkli - labākā. Tālāk jau katrs ņem un dod cik var un gluži vai veidojas divi jauni cilvēki, kuri dzīvos tālāk. Tu esi tas, kurš papildina otra cilvēka dzīves bagāžu caur savu izvēli.
Kādu laiku mēs klusējām. Pirmo reizi es nejutos neērti viņas klātbūtnē klusējot. Tas pat uz mirkli lika pārcilāt galvā iespējamos scenārijus, ka viss jau nemaz nav tik slikti, varbūt mēģināt vēl reizi, varbūt jāmaina kaut kas savā attieksmē, taču šīs domas ieskrēja galvā tikai uz mirkli, kā maza klēpja suņa rējiens, kurš tevi sabiedē. Vau! Skaņa aizsteidzas un paliek tikai neloģisks izbīlis. Taču lēmums ir pareizs. Mani tracina kā viņa dzer savu silto pienu. Tad viņa man atgādina plīša mantiņu, zaķīti, kas man reiz bērnībā bija. Mīļākā mantiņa, kas man ir bijusi. Es viņu katru dienu baroju ar svaigi slauktu, siltu pienu. Tas zaķis izmirka, sasmērējās un sāka nelabi ost. Smirdēt pēc skābuša piena, sviestskābes, nezinu pēc kā, bet pēc kaut kā pretīga. Varbūt tas bija mazais brālēna klēpja sunītis, kurš manu zaķīti izmantoja savām seksuālajām izdarībām. Nezinu, taču tā mantiņa smirdēja un es ar asarām acīs to izmetu.
Arī viņa aizies.
