Māri neatrada. Uz smilšaino pludmali bija sabraukušas neskaitāmas glābšanas dienestu, policijas un medicīniskās palīdzības mašīnas, apkārtējā rosība bija vēl nepieredzēta. Mūs ar Arnoldu atrada kāds zvejnieks, abi esot gulējuši uz klāja, noklāti ar asinīm un neskaitāmām rētām, bezsamaņā un stiprā alkohola reibumā. Nopratināja vairāki cilvēki gan mani gan Arnoldu, mēs tikai ik pa brīdim saskatījāmies ar jautājumu un neizpratnes pilnām acīm. Tālākos notikumus es tā arī neatcerējos. Visai miglaini arī spēju pastāstīt vai Māris mums vispār bija līdzi, mašīna bija uz Arnolda vārda un arī kaimiņu mājās neviens neesot atcerējies, cik daudzi no rīta aizbrauca, atcerējās tikai to, ka bija agrs rīts un viena no mašīnām aizbrauca. Meklēšana nu jau norisinājās ne tikai ūdenī, bet arī pa apkārtējām mājām.
Biju pārliecināts, ka šeit un tagad viss arī beigsies, gan karjera gan īpašumi, iekrājumi, sadzīve, gan divu vasaru neprātīgais romāns. Likās, ka cilvēki kaut ko nojauš, nē, viņu acīs varēja skaidri salasīt nicinājumu un nopēlumu, taču trūka pierādījumu un arī liecinieku nebija. Par pārējiem man bija nospļauties, visvairāk es raizējos par Elīnu, nu jau atraitni. Viņa nicināja mani vairāk par visiem, iespļāva sejā un vakaros raudāja. Pats nesaprotu kāpēc, bet es paliku turpat. Daudz vieglāk būtu bijis aizbraukt, tur, pilsētā, neviens nebūtu dzirdējis par mīklainajiem notikumiem lauku nostūrī un, ja pat būtu dzirdējuši, to nesaistītu ar mani. Dzīve vecajās sliedēs. Es paliku un dienām ilgi klaiņoju pa laukiem un mežiem. Pirmais sniegs, kas ātri kusa, arumu lauki, dubļi visās malās. Likās, ka šādi klaiņojot es sodu sevi. Vairākas reizes saslimu, nokritos svarā, rokas sāka trīcēt. Elīna man piedeva ātrāk nekā es pats sev, sāka nest aveņu tēju, uzadīja pledu. Laiks nostādīja visu savās, dīvainajās sliedēs. Gandrīz katru nakti redzēju vienu un to pašu sapni kā es lidoju, ka esmu mazs putns, kurš nevar atšķetināt ūdens zāles ap Elīnas ķermeni. Katru rītu pamodos ar kliedzienu un Māra seju sev priekšā, drīzāk vilšanās, ne bailes. Elīna ieliku manu galvu sev klēpī un glaudīja to kā mazam kaķēnam.
Pusgada laikā Arnoldu redzēju vienu vai divas reizes, viņš no manis izvairījās, baiļu pilnajā skatienā bija jūtama vainas sajūta. "Viņš sev ļoti pārmet" vairākas reizes teica Elīna, "liekas, ka viņš zina, kas notika ar Māri, bet nevienam negrib atklāt. Es viņu saprotu, bet tomēr, sasodīts, kā reizēm gribētos zināt, kas jums tur īsti notika!" Es vienmēr tikai klusēju un skatījos stūrī, no kura pret mani šķietami bija pavērsti trīs pirksti.
Pat paši nepareizākie notikumi dzīvē, kuri atstāj milzīgas pēdas, aiziet. Dzīve turpinās.
Pavasarī palīdzēju saimniekiem lauku darbos, viņi bija sastādījuši agros burkānus, pārklājuši tos ar plēvēm, tad nu vajadzēja tos retināt, ravēt, divas reizes dienā ņemt plēvi nost un likt atkal virsū. Nosvīdis, nosmērējies un nokusis apsēdos aiz malkas šķūnīša uzsmēķēt. Nomainīju filtru, iebēru dažus kristāla gabaliņus, iepresēju tabaku, aizdedzināju un lēnām pakšķināju. Ik pa brīdim uz galvas uzpilēja kāda pile no priedēm, kas auga turpat pie šķūņa. Gaisā varēja sajust dzīvību. Elīna apsēdās uz ceļiem man tieši pretī, izvilka no mutes pīpi, man nepatīk, ja kāds aiztiek manu pīpi, bet šoreiz neko neteicu, jo viņa izskatījās nopietna un reizē smaidīga, acis smaidīja. "Tu būsi tēvs, Aleksi!" nopietnā balsī viņa noteica. Tad noskūpstīja manu pieri, pieleca kājās un klusi smiedamās, palēkdamies aizleca prom ar visu manu pīpi rokās..
