No rīta pamodos saguris, par kaut ko noraizējies un iegrimis savās domās. Mazā svilpaste man pamatīgi sagrozīja galvu. No vienas puses man to visu nevajadzēja ņemt vērā, izlikties uz mirkli aklam un kurlam esot un mierīgi turpināt izniekot savu dzīvi, bet no otras puses, viņas rīcība mani mudināja izdarīt kaut ko traku, neprātīgu - kaut ko dzīvu. Tikai viens vakars. Tik daudz notikumu, emocionālu saviļņojumu, kaisle, agresija, atgrūšana. Likās, ka mēs jau esam saistīti ar kaut kādām neredzamām saitēm, ar kuģa auklām, kas ilgi stāvējušas ūdenī un apaugušas ar asiem gliemežvākiem. Es nesapratu šo saišu nozīmi, viņa mani uzskatītu par traku, ja es uzsāktu ar viņu šāda veida sarunu. Galu galā, arī pati virve, kas mūs jau viennozīmīgi vieno, nezina savas esamības nolūkus.
Elīnas nebija pie brokastu galda, es sajutu tādu kā nelielu atvieglojumu un pat nejautāju viņas prombūtnes iemeslus. Dienas laikā es nedarīju neko. Gulēju, nedaudz bezmēŗķīgi staigāju, dzēru mājas vīnu un visu laiku galvā pārcilāju mūsu neizbēgamo tikšanos. Kā viņa uzsmaidīs ar acu kaktiņiem un turpinās mani pavedināt ar sava ķermeņa valodu, kā es smaidīšu pretī un lēnām tuvošos viņai, runāšu, paņemšu aiz rokas un būšu viņas vēlamais mežonis. Vai saplūkšu ziedošos lakstus un pastaigā lasīšu viņai savu dzeju. Vai.. Manus scenārijus izjauca no tāluma skanošie jauniešu smiekli. Tā bija Elīna un kāds puisis. Haotiskā skrējienā saplūcu turpat žoga malā saziedējušās puķes, noslēpu tās aiz muguras un, atspiedies pret elektrības stabu, gaidīju viņu. Abi nāca no dīķa puses un jau aiz izraktās zemes kaudzēm ieraudzīju abus skūpstāmies. Kaut kas iedūrās sirdī. No vienas puses skaidrs, meitene ir izšķīrusies un mēģina tagad nedomāt, bet gan caur ķermeniskām izpausmēm aizmirsties. Pats neskaitāmas reizes esmu tā darījis. No otras puses, pašam kļuva kauns par visām tām muļķībām ko biju izdomājis no rīta. Acu priekšā vienojošās virves pārplīsa, aptinās ap kaklu un ieauguše gliemežvāki griezās dziļi ādā. Haotisko sajūtu vēl vairāk pastiprināja apziņa par to, kāds gan es esmu mudaks! Ziedi izkrita no rokām. Ar spēku atsitos pret viļņaino elektrības stabu un sajutu kā pa pieri tek neliela asins straumīte. Vienā piegājienā izdzēru atlikušo pudeles saturu un aizgāju uz savu istabu.
Cilvēks tomēr ir varena parādība. Loģiska, faktus vienojošā radība ar tik lielām, izteiktām un neloģiskām vājībām.
Pēc stundas jau biju sakrāmējis savas mantas, uzrakstījis vēstuli Mārim par to, ka man ir steidzams izsaukums uz darbu, neaizmirsis pateicības vārdus par viesmīlību, es devos ārā no mājas. Abu jauniešu nekur nebija, apkārt valdīja miers un klusums ko ik pa brīdim pārtrauca tikai kāds dunošs sirsenis. Elīna sēdēja uz pussabrukušā piena savākšanai paredzētā paaugstinājuma pretī nodegušajai kaimiņu mājai. Cik simboliski, es nodomāju, manis būvētais paaugstinājums, kas sašķobījies, salūzis un sapuvis, izstieptais skurstenis, pelnu un ogļu kaudze. Un viņa. Mirklis dzīves. Vēl nenozīmīgāks un īsāks nekā acu kontakts tramvajā, bet cik paliekošs..
"Es zināju, ka Tu brauksi prom", viņa sāka. "Tas ko tu redzēji.. tas nebija nekas tāds. Es pati nesaprotu, kas tas bija, es gribēju tevi, bet..", viņa ar mazu salmiņu urbināja dēļa galu un klusēja minūtes divas. Tad turpināja: "Es joprojām gribu tevi, gribu tā, ka vēders apgriežas uz otru pusi un sāk trīcēt ceļgali. Varbūt es nedaudz nobijos no tā cik ļoti es tevi gribēju, gribēju pārliecināties, ka ar mani viss ir kārtībā un neesmu sajukusi prātā". Es klusēju, skatījos uz dēļa gabalu ko viņa uzbināja un klusēju. Skolas puika. Joprojām nebiju no rokām izlaidis savu ceļa somu, tā spēcīgi griezās rokā, kas kaut nedaudz palīdzēja novirzīt domas no savas muļķīgās pašsajūtas. Viņa piegāja man klāt, apskāva un iečukstēja ausī: "Es tevi gaidīšu katru vakaru. Atgriezies", tad noskūpstīja mani uz vaiga un aizgāja. Mirkli stāvēju kā ierakts un sajutu pāri vaigiem tekot asaras. Šī sajūta atgrieza mani pie dzīvības un saprāta. Trulo sāpi un kaunu nomainīja spējas dusmas. "Ej taču tu dirst!", es nobļāvos, nometu savu ceļa somu, iepļaukāju sevi pa seju un ar kāju iespēru pa piena savākšanas paaugstinājumu.
Spēja dusmu lēkme mani mazliet nomierināja, es noslaucīju asaras, pāris reizes dziļi ievilku elpu, savācu somu un devos tālāk - uz autobusu - apzvēroties, ka nekad šeit vairs neatgriezīšos. Šis viss bija tikai vasaras murgs. Galu galā, ir daudz citu vietu, kur pavadīt vasaru, ar jaukiem un jau pazīstamiem cilvēkiem, kur nebūs vietas nevienai sievietei, kura ir spējīga mani novest līdz asarām vienas dienas laikā.