"Atstāj savu logu attaisītu", teica Elīna un, nedaudz ķiķinot, aizgāja mājas virzienā. "Labi", es teicu gandrīz čukstus, kaut arī viņa tāpat vairs mani nebūtu dzirdējusi. Apsēdos pie ābeles, aizsmēķēju, vēl vienu reizi pārvilku ar pirkstu gravējumiem - vai man to vajag? Man vajag atpūsties, iegūt sirdsmieru, lai varu atgūt darba sparu un spēkus, bet ne jau kļūstot par sāpošās sirds ielāpu es to varēšu izdarīt. Nodomāju un apzvērējos, ka šovakar logu pavisam noteikti aiztaisīšu, lai cik karsts un spiedīgs arī nebūtu.
Naksnīgajā pastaigā sakārtoju savas domas un šīs dienas notikumus ar Elīnu izmetu ārā no galvas kā nebijušus. Lai šo prāta skaidrību vēl vairāk nostiprinātu, nolēmu pirms miega nopeldēties, aizgāju līdz dīķim, gandrīz sapinos ap to augošajos krūmājos, starp kuriem bija sabiruši dubļi no dīķa rakšanas. Tālākajā galā, aiz vaļņa, blāvoja gaisma. Viņa sēdēja uz kaut kāda lupatas gabala un kaut ko rakstīja tumšā un sadriskātā kladē. Apņemšanās izzuda kā nebijusi, es atkāl lūrēju un pētīju viņu. Elīna sēdēja zemē, saliekusi ceļus, viņai starp kājām blāvoja sveces liesma. Šādā apgaismojumā viņa izskatījās vēl skaistāka, uguns liesmas spēlējās ap tumšo ādu un atsedza plāno matu līniju. - Noteikti meitēns nav no laukiem, ja jau rūpējas par savu intīmo apmatojumu. Rakstot viņa smaidīja, reizēm izskatījās ļoti nopietna, ik pa mirklim, pavisam nemanot pieskārās savam krūšu galam, ar roku vai ar pildspalvu. Jutu, ka es uzbudinos arvien vairāk, gribējās rakstīt kopā ar viņu, saplūst domās, vienotā ritmā, ar vienādām roku kustībām. Gribējās, lai viņa raksta par mani, par visām tām mazajām neķītrajām lietiņām ko viņa varētu darīt ar mani. Un es rakstītu kā es ar viņu mīlētos.. - Nē, nē, nekādu lauku romānu, nekā nenopietna, atpūta, atpūta, gulēt!
Aizmigu pārsteidzoši ātri un pamodos no loģu eņģu čīkstēšanas. - Cik labi, ka tomēr aizvēru tos logus, es nodomāju, un kā atbildi dzirdēju: "Es jūtu nakti sev aiz muguras". Viņa sēdēja uz palodzes un skatījās uz mani, likās, ka tieši acīs, bet tas nebija iespējams, jo apkārt valdīja pilnīga tumsa un tikai loga aprisēs varēju saskatīt viņas tēlu. - Tomēr es to logu tā arī neaiztaisīju, nodomāju - idiots. Viņa, joprojām sēžot uz palodzes, sāka glaudīt sevi un pie katras kustības nedaudz noelsās. Daļēji redzot, daļēji iedomājoties par kustībām un vietām, kur viņa sevi glāsta, es mēģināju kaut ko saskatīt nakts tumsā. Likās, ka viņa glāsta sev krūtis, spēcīgi tās sažmiedzot un ceļot uz augšu, otrā brīdī likās, ka viņa ieslīd sev starp kājām un paliek tur.
Es piecēlos no gultas un mēģināju pieiet viņai klāt, taču atdūros pret izstieptu roku manās krūtīs. Ar otru roku viņa turpināja sevi glāstīt līdz izstieptā roka sažņaudzās un viņas nagi dziļi iegriezās manā miesā, izraujot arī dažas krūšu spalvas. "Tev vajadzīgs mežonis. Es tāds neesmu", es teicu aiz sāpēm pieklusinātā tonī. "Es tādu gaidu", viņa nočukstēja, noleca no palodzes, uzspieda man uz vaiga skūpstu un veikli izleca ārā palogu, ieturēja nelielu pauzi - "Man patīk, kā tu uz mani skaties, tas uzbudina".