2010. gada 11. maijs

Filmas recenzija: Meitene izdrāž bomzi un uzčurā viņam.

Režisors: Čakijs Trihorns. Lomās: Vanilla Šarpo, Rekss Pugovskijs. Filmas garums: 120 min. Vecuma ierobežojums: līdz 21.g.v.


Mēs visi kādreiz esam vēlējušies redzēt dzīvi kā pasaku. "Meitene izdrāž bomzi un uzčurā viņam" - tas ir tas pats, ilgi kārotais mirklis pasakas. Siltas, mīkstas, patiesas, maigas un pārsteidzoši īstas pasakas.


Šis darbs iepriecinās dziļdomīga, skaista un labsirdīga kino mīļotājus. Šeit nav dinamiska sižeta, nav neparedzamu pavērsienu, bet, sākotnēji sajūtot neierastu neomulīgumu, kas drīzāk ir piesūcināta ar filmas atmosfēru, tās slēpto noklusējumu un sirdi plosoši vienkāršām frāzēm, jūs gūsiet garantētu gandarījumu.


Kino aizrauj ar kaut kādu tīrumu un naivumu, šajā filmā nav vietas cinismam vai sarkasmam. Skaistums šeit ir katrā momentā - vējā plīvojošos galvenās varones matiem, skatienos, kas saskaras, rokās, kas bikli tiecas pretī viena otrai. Skaistums ir jūras bangās, neparastajā cilvēkā ar suni, kuriem ir "vienāda gaita", galvenā varoņa iekšējos dialogos pašam ar sevi un mūzikā, kas tik harmoniski saplūst ar redzēto un šķiet neatdalāma. Mūzika šeit ir labestīga un gaiša, bez šaubām pazīstama mums katram jau kopš agras bērnības.


Šī filma - kā spoguļlabirints: katra režisora doma momentā sašķīst un sadrumstalojas tūkstošos spoguļa atspulgu. Klejojot par šo spoguļu labirintu var pavadīt ilgas stundas un dienas un ik pa brīdim uzdurties jaunām, vēl neredzētām detaļām un sīkumiem. Filma ir vai nu par to, ka nejaušību dzīvē nav, vai arī par to, ka liktenis mūs vada savā stingrajā rokā. Skatītājs var izjust stāstu par dvēselēm, kuras ir iepinušās svešas, joprojām kvēlojošas, mīlestības pinekļos. Bet varbūt par lāstu, kas gulstas uz katru, kurš kaut vienu reizi ir nodevis tuvāko. Katrs var saskatīt kaut ko savu, taču skaidrs ir tikai viens - šis kino ir par Mīlestību un Bezgalību.


Šis, manuprāt, ir visu laiku kino šedevrs, kas spēj iedvesmot un dāvāt vieglas un gaišas skumjas.