Ir sajūta, ka netieku vairs līdzi pasaulei. Vienā brīdī pazaudēju savu lomu vai arī to uzzīmēju pārāk izplūdušu un nenoteiktu. Kā bērnu iemet ūdenī, lai tas iemācās peldēt nāves briesmu priekšā, tā ļautiņi tiek iemesti dzīves upē un, lai nepazustu sociālā statusa dzelmē, ir jāiemācās taisīt nauda. Un tieši taisīt, ne pelnīt. Jaunības maksimālismā es ticēju, ka nauda nav viss, man dvēselē ziedēja tulpes, es apkārt redzēju skaisto un labo, tāds patiess puķu bērns, atstāts ziedos, bez prasmēm piezīsties pie sikspārņa bablosa (rus - баблос) renes. Man likās, ka ir jābūt gudram, ja ne gudram, tad vismaz prātīgam, ar savām spriest spējām, ir jāizprot cilvēki, ja ne jāizprot, tad vismaz jāspēj saskatīt loģiskās domas pavedieni. Nav jāsaprot, lai izprastu. Es izaugu ar pārliecību, ka galvenais dzīvē ir prast sadzīvot ar cilvēkiem, sadarboties, nodrošināt līdzās pastāvēšanu, jo cilvēku taču ir tik daudz, tik daudz.. Kāda man būtu dzīvē jēga no mierīgas līdzās pastāvēšanas ar meža zvēriem? Taču nē, vienā mirklī tu attopies, kad dzīves bomis tev ir tikko izšķaidījis galvas kausu un smadzeņu gabaliņi grotiski slīd gar baltajām tapetēm - nauda!
Es neattaisnošos, ka esmu izglītojies un iemācījies pelnīt naudu un daru to cēli - viduvēji, man nav attaisnojuma, jo es nemāku naudu taisīt.
Vēl viens zaudēt pavediens ir sievietes. Vienā brīdī man teica, ka sievietes uz vīrieti skatās savādāk, viņas redz degvielas uzpildes aparāta apvienojumu ar bankomātu, kuram apkārt vairākas reizes apvijas šļūtene/daikts, kas vēl ir arī iebāzts ausī. Puķu bērnam ir grūti kam tādam noticēt. Kur tad paliek mīlestība? Nu labi, ja ne mīlestība, tad vismaz tas, par ko tā transformējas, no kā tā izaug? Nē, es neesmu romantisks, drīzāk komfortu mīlošs cilvēks (jā, tās ir ļoti dažādas lietas), bet kas ir noticis ar sievietēm? Kas tas par "gribu vienkārši drāzties"? Man nevajag tavu kantaino, tuklo rumpīti, es tikai aizņemšos to šļūteni? Bet šļūtenes neaug no puķu bērnu augumiem!
Man vairs nav naivu cerību, ka es sapelnīšu kaudzi naudas, lai varētu sievieti iemest gultā, kuras matracis ir pildīts tikai ar naudu. Bija man tādi sapņi. Ja godīgi, tie pat nebija sapņi, tas bija kaut kāds psihes kropļojums, būtībā es izbaudīju nevis to brīdi, kad iemetu meiteni tajā matracī, bet gan to viņas skatienu, auguma līnijas, smieklus. Pat kroplajos sapņos tā bija opcija kā panākt savu. Esmu iemanījies panākt savu arī savādāk. Bitīte nosūc nektāru un pisā.. lido prom. Savādāk puķe nokaltīs, jo tu neesi spējīgs viņu laistīt un kopt. Varbūt kādreiz iemācīsies. Varbūt. Un nauda.. pagaidīs, jo ne jau es viens tāds iemests, bet neiemācīts. Es nesen izlasīju, ka ir tāda profesija kā pingvīnu cēlāji. Ja godīgi, es nezinu kā pareizi tā profesija/nodarbe, saucās, bet saukšu tos par pingvīnu cēlājiem. Lieta esot tāda, ka pingvīni, ja tie nokrīt uz muguras, paši nav spējīgi piecelties. Ja pingvīns nokrīt uz muguras, tad tas tā arī gulēs, spirinot savas plezniņas, kamēr nosals vai nomirs badā. Protams, daba tādu kļūdu nevarēja pieļaut un pingvīni normālos apstākļos nemaz nekrīt uz muguras, tie krīt tikai noteiktās vietās un pie noteiktiem apstākļiem. Tā ir cilvēku rosība, pārsvarā lidmašīnas, kas paceļas un laižas lejā. Pingvīni, kas atrodas tuvu šādām cilvēku bāzēm, kur paceļas un nolaižas lidmašīnas, skatās gaisā uz šiem milzīgajiem dzelzs putniem un tik tālu atgāž galvas, ka krīt uz muguras. Un lūk - ir speciāls cilvēks, kurš apstaigā teritorijas apkārt šīm bāzēm un ceļ pingvīnus, noliek tos atpakaļ uz kājām.
Lūk, tas ir darbs! Pingvīnu cēlājs nevar pelnīt vairāk nekā es to daru pašlaik, bet kas tas ir par darbu! Tā nav tā huiņa ar ko mēs nodarbojamies, sēžot piepirstajos ofisa krēslos, vairojot visu vareno ofisa planktonu, kas ir piezīdies pie sikspārņa bablosa renes. Kamēr eksistē šāds darbs, puķu bērnu dvēseles var ziedēt, tikmēr nauda nav pats, pats galvenais, tikmēr var dzīvot arī savādāk, var no sirds mīlēt, neprātā zaudēt galvu, darīt to, ko jūti un meklēt to, kas var dalīties ar tevi šajā sajūtā.
