Ir bēdīgi dzirdēt no sieviešu mutēm vārdus, ka vīrieši ir kļuvuši mīkstmiesīgi, gļēvi, ir zaudējuši savu vīrietību, drosmi, spēku. Neviļus rodas vēlme attaisnoties, ka mums nav iespēju. Tas viss ir mūsos, kaut kur dziļi, vienkārši nav iespēju to pierādīt, izpausties. Šajā sakarā uzzīmēšu jums vienu ainiņu, kas, iespējams, varētu mūs attaisnot un, kas, ļoti iespējams arī ir vēsturiski notikusi, tikai ar dažām niansēm.
Es runāju par kauju pie Sommas upes, Francijā, kas sākās, 1916.gada 1.jūlijā. Tā bija viena no nežēlīgākajām kaujām Pirmā Pasaules kara laikā un, tai beidzoties, bija gājuši bojā aptuveni 1,5 miljoni cilvēku. Dienu pirms tam, Angļu karavīriem tika paziņots uzdevums - doties uzbrukumā Vācu karavīriem, lai panāktu Vācijas karaspēka atkāpšanos. Visi angļu karavīri saprata, ka rīt viņi nomirs. Šī apziņa atnāca ļoti skaidri, tikpat skaidri cilvēks apzinās, ka ir sācies lietus. Izej ārā, izstiep roku - jā, līst, lielas lietus lāses sitas pret asfaltu, galvu, pleciem, izstiepto roku. Arī virsnieki apzinājās, ka, ja ne visi, tad lielākā daļa viņu padoto rīt nomirs. Iespējams, tieši tāpēc viņi visiem karavīriem izmaksāja algu mēnesi uz priekšu un palaida atpūsties.
Pie galda sēž karavīrs, smēķē un dzer vīnu. Viņš labprāt būtu dzēris viskiju vai skoču, viņš taču galu galā ir anglis! Taču kur tu Francijā tajā laikā atradīsi labu viskiju? Tāpēc viņš dzēra vīnu, smēķēja un apreiba. Jo vairāk dzēra un smēķēja, jo vairāk apreiba. Blakus viņam sēdēja viena lēta, tas ir, nedārga meitene, nevar teikt lēta. Šī nedārgā meitene kaut ko runāja, smējās, bet angļu karavīrs taču nesaprata ko viņa runāja.
- Paklusē, kaut mikli, es taču tāpat nesaprotu, ko tu tur runā!
Arī nedārgā meitene viņu nesaprata un turpināja runāt un smieties. Neskatoties uz skaudro apziņu par nāvi, kas iestāsies rīt, karavīram nebija skumji vai bēdīgi. Drīzāk bija tā apziņa, ka viņš dzīvo tā, kā nekad agrāk un vairs nekad arī nedzīvos. Dzīvo! Un viņa dzīve nav bijusi bezmērķīga. Viss, ko viņš savā dzīvē ir darījis, ir bijis tik jēgpilni kā nevienam mūsdienu vīrietim. Karavīrs nesaprata globālos notikumus, viņš nesaprata kāpēc viņš atrodas šeit - Francijā un kāpēc viņām šeit, ir jāaizstāv sava dzimtene. Pat neskatoties uz šo neizpratni, viņš sāka sevi uzkurināt. Kā parasti vīrieši dzerot sevi uzkurina - Uh, bļ.., kā es rīt tiem sū.. vāciešiem likšu trūkties! Viņš murmināja arvien skaidrāk, uzvilka sevi un sita dūri pret galdu.
No rīta karavīrs pamodās un sajuta pamatīgas galvassāpes. Pamatīgas galvassāpes un draņķīgu piegaršu mutē. Paskatījās pulkstenī un saprata, ka kavē. Saprata un sajuta neizsakāmu kauna izjūtu. Tā nebija aprakstāma uz tā fona, ka vēl vakar viss bija tik ļoti jēgpilni. Un šodien sāpēja galva, mutē bija nelāga piegarša un bija kauns. Tāds, reizē vispārējs un arī ļoti konkrēts kauns. Kauns par nodzīvoto, kauns par tikšanās reizēm ar savu mīļoto, kauns par to, ka viņam blakus gulēja nedārga sieviete, bet viņa mīļotā gaidīja viņu mājās, kauns par to, ka viņš bija tik ļoti piedzēries un viņam nekas nesanāca ar šo nedārgo sievieti. Karavīrs ātri sataisījās, atstāja visu savu naudu sievietei, viņam vairs nekāda nauda nekad nebūs vajadzīga, un steigšus devās uz savu bāzi. Viņš ieradās bāzē ar nelielu nokavēšanos, saņēma rājienu no komandiera gan par kavējumu gan par saburzīto izskatu, taču bija laimīgs.
Tik daudz emociju tik īsā laikā un tas viss vienā cilvēkā, kurš jutās laimīgs, ka nenokavēja ierašanos bāzē, neskatoties uz to, ka viņš ieradās šeit nomirt. Tāds savāds dzīves paradokss, praktiski neizskaidrojams.
Virsnieki sagrupēja karavīrus un devās uzbrukumā. Mūsu varonim lode trāpīja vienam no pirmajiem, trāpīja vēderā. Viņš nenomira uzreiz, viņš nokrita grāvī un turpināja šaut. Bija skaidrs, ka no grāvja viņš nevar trāpīt nevienam, jo šāva gaisā. Bet ilgi šāva un mēģināja to darīt pēc iespējas precīzāk. Viņam nesāpēja vairāk kā adatas dūriens, drīzāk tik ļoti bija kauns. Viņš dusmās žņaudza savu ieroci un šāva, šāva, šāva.. Tādā veidā atbrīvojoties no šīs kauna izjūtas, izbeidzot savu, bez šaubām jēgpilno dzīvi. Viņam bija tāda iespēja, bija iespēja pārdzīvot savu kaunu tieši šādā veidā. Bija iespēja. Bet kāda iespēja ir man?
Nē, es negribēju šo stāstīt tāpēc, lai sievietes sajustos lepnas par mums, jo arī katrā no mums, vīriešiem, kaut kur dziļi mīt šis varonis, kuram ir iespēja. Nē, ja sievietes to sapratīs, tad viņās parādīsies cerība, kuru mēs, bez šaubām, nevarēsim attaisnot. Kādas gan mums ir iespējas to attaisnot? Kā mēs varam pārdzīvot savu kaunu, atgriežoties no citas sievietes? Pielabināties, čukstēt mīlas vārdus, solīt gaišu nākotni un, kad sieviete būs nomierinājusies, doties atkal pie citas.
*Pirmajā kaujas dienā, gāja bojā aptuveni 60 000 angļu karavīru. Tas joprojām ir vislielākais skaits bojā gājušo angļu karavīru vienā dienā. Un es ticu, ka viņi visi ir kaut kur tur, virs mums, sēž pie galdiņiem kaut kādā āra kafejnīcā un smēķē. Es ticu, ka viņiem visiem, pirms nāves ir tik ļoti gribējies smēķēt, bet nesanāca. Un kā gan tas varēja sanākt, ja viņiem bija jāšauj, jābrauc, jālido, jākuģo un jāšauj. Viņi sēž tur augšā, smēķē un joprojām izjūt kaunu, šoreiz par mums, par to, kā mēs šeit dzīvojam. Viņiem ir kauns, taču reizē viņi arī saprot, ka mums nav iespējas pārdzīvot savu kaunu, par visu, tādā veidā, kāda iespēja bija viņiem.
